Laila Brence | Karači, Pakistāna (2012)

„Mammu, Abdulahads ir atnācis!” sauc Uzers, skriedams pie manis no vārtiem. „Vai mēs varam atkal nopirkt krāsojamās grāmatiņas?” „Protams, ka variet,” es ceļos no krēsla un dodos uz vārtu pusi.

Abdulahads ir gadus divpadsmit vecs zēns, kas pēc skolas staigā no mājas uz māju, pārdodams krāsojamās grāmatas. Viņš tās nopērk veikalā un pārdod ar mazu uzcenojumu, tādējādi pats pelnot savu skolas naudu, kuru tēvs, grūto finansiālo apstākļu dēļ, nevar atļauties maksāt. Pirmo reizi mēs iepazināmies ar Abdulahadu pus gadu atpakaļ, kad viņš atnāca pie mūsu vārtiem ar savām grāmatiņām. Toreiz viņš pastāstīja par savu ģimeni, arī to, ka tobrīd negāja skolā, jo tēvam nebija naudas skolas izmaksām, jo gandrīz visi Abdulahada tēva mazā veikaliņa ienākumi aizgāja smagi slimās mātes ārstēšanai. Iedevu puikam sava vīra telefonu, lai viņa tēvs varētu ar vīru sazināties. Nolēmām šai ģimenei palīdzēt – turpmākos mēnešus maksājām Abdulahada skolas naudu, līdz viņa māte atlaba un ģimenes finansiālā situācija nostabilizējās.

Lai gan lielākā daļa pakistāniešu paši tikai ar pūlēm spēj apgādāt savas ģimenes, labdarība Pakistānā ir ikdiena. Ziedo gan bagātie un pārbagātie, gan arī tie, kam pašiem maz. Islāms nosaka divu veidu labdarību: zakā (obligāts turības nodoklis) un sadaka (brīvprātīga labdarība). Zakā attiecas uz tiem musulmaņiem, kuru turība ir sasniegusi konkrētu līmeni – viņiem reizi gadā ir jāziedo labdarībā aptuveni 2.5% no savas turības. Zakā līdzekļi tiek izdalīti trūcīgo vidū, tādējādi līdzsvarojot turības sadali sabiedrībā. Pašiem zakā devējiem, Dievs ir apsolījis svētīt viņu ienākumus visa turpmākā gada garumā. Savukārt sadaka ir tuvāka Rietumu izpratnē ierastajai brīvprātīgajai labdarībai (naudā vai ‘graudā’), lai gan arī to reizēm nosacīti reglamentē islāma likumi.

Mana ģimene vēl nav sasniegusi zakā maksātāju līmeni, lai gan stabili turamies vidusslāņa augstākajā pusē. Toties sadaka gan mums ir ierasta lieta. Piemēram minēšu vismaz dažas islāmā reglamentētās sadakas izpausmes mūsu sadzīvē. Bērniem piedzimstot, mēs noskuvām zīdainīšu matus un to svaru zeltā vai sudrabā ziedojām labdarībā. Tāpat, bērniem piedzimstot, kāvām vienu vai divas kaziņas un trešdaļu gaļas devām labdarībā. Ikgadējos musulmaņu Īd-ul-Adha svētkos arī kaujam dzīvnieku un trešdaļu gaļas dodam labdarībā. Kad ramadāna mēnesī es nevarēju ievērot obligāto gavēni grūtniecības dēļ, arī tad ziedoju labdarībā par katru gavēņa dienu tik daudz, lai varētu paēdināt vienu trūcīgo. Šādu naudu saņēmušās labdarības organizācijas to dod vietējām ielu ēstuvēm, ap kurām uz brīvo maltīti ap ēdienreižu laiku sapulcējas krietnas rindas nabadzīgo.

Savukārt nereglamentētās sadakas iespējas sadzīvē rodas ļoti bieži: palīdzība finansiālās grūtībās nonākušiem radiem, draugiem, darba kolēģiem, no mājas uz māju staigājošas labdarības organizācijas, pārtika un apģērbs mājkalpotājiem, ziedošana mošejām un madrasām, palīdzība uz ielām ubagojošiem, kā arī tādas negaidītas situācijas kā iepriekš minētā Abdulahada ģimene. Tā kā medicīnas izmaksas Pakistānā ir ļoti augstas, tad arī tam bieži tiek aktīvi meklēti ziedotāji. Pāris nedēļas atpakaļ, vīram zvanīja kāds darbabiedrs, kura brāļa meita slimnīcā atradās kritiskā stāvoklī – bija nepieciešams vairāk kā tūkstotis latu divpadsmit dārgām injekcijām. Turpmāko vakara daļu vīrs pavadīja, apzvanot savus paziņas un palīdzot meklēt slimajai meitenei naudu – uz nākamo rītu, viņai jau bija visi nepieciešamie medikamenti. Tāpat vīra paziņu vidū ir izveidota asins donoru SMS grupa. Ja kāda radiniekam vai paziņai ir vajadzīgas konkrētas grupas asinis, tad ir jāpadod tik ziņa caur šo SMS grupu un donors atrodas. Arī mans vīrs vairākkārt ir devis asinis, atsaucoties uz grupas aicinājumu palīdzēt.

Stipras un attīstītas Pakistānā ir arī valstiskās un nevalstiskās labdarības organizācijas. To te tiešām ir ļoti, ļoti daudz, kas jau atkal apliecina faktu, ka tauta ziedo. Aizkustinoši bija vērot, kā sabiedrība saliedējās nesenās zemestrīces un plūdu seku novēršanai. Visā pilsētā labdarības organizācijas sacēla teltis ziedojumu vākšanai un bieži bija pat jāstāv rindā, lai nodotu ziedojamās sadzīves lietas vai pārtiku. Daudzi mūsu paziņas ņēma brīvdienas no darba, lai paši brauktu uz plūdos un zemestrīcē skartajām vietām un palīdzētu turienes ļaudīm atjaunot vismaz minimālo sadzīvē nepieciešamo.

Reizēm pakistānieši joko, ka labdarībā dod pat tie, kas izvairās no valsts nodokļu maksāšanas kā no uguns. Valdība ir slavena ar savu korumpētību, turpretī zakā un sadaka dotais pa taisno nonāk Dieva priekšā, pārvēršoties labos darbos, kas Tiesas Dienā būs no svara.