Labdien! Mani sauc Sāra – dzīvoju pašreiz Īrijā. Ir pagājuši jau seši gadi, kopš aizbraucu no Latvijas. Kādreiz dzīvoju Bauskas rajonā, kur man ir māsa, brālis un mammīte. Tētis kādus sešus gadus atpakaļ mira ar audzēju.

Bērnība visa tika pavadīta pie vecmammas un vectētiņa, jo mamma viemēr strādāja. Vecvecāki uzaudzināj gandrīz mūs visus. Bērnība bija brīnišķīga. Tikai gribējās vairāk mammas mīlestības. Skola gāja labi. Pavadīju daudz laika ar draudzenēm: gājām uz ballītēm, kas reizēm ilga līdz pat rītam. Vecmāmiņa mūsu visus ļoti mīlēja un viemēr gaidīja majās, lamājot, ka tik vēlu pārnākam. Viņa viemēr rūpējas par mums gan priekos, gan bēdās. Kad pieaugām, māsa apprecējās un tagad ir trīs bērnu māte. Attiecības mums nav labas, un viņa arī ar mammu jau sen vairs nerunā kāda sena strīda dēļ. Brālis strāda Lielbritānijā un dzīvo kopā ar draudzeni.

Vecmāmiņa man viemēr stāstīja par Dievu – ka Viņš visu redz un dzird. Mācīja, ka jāveic lūgšanas un jālasa Bībele. Kaut kad es arī to paņēmu un šad tad palasīju, bet īpašas intereses par to visu nebija. Tomēr es viemēr zināju, ka Dievs ir un ka Viņš viemēr mīl mani, lai ko es nedarītu.

Pārvācos uz Rīgu, pabeidzu skolu un sāku strādāt. Dažkārt iegāju baznīca – krievu pareizticīgajā. Skatījos, vēroju cilvēkus un domāju, kāpēc viņu tur bučo bildes un klanās to priekšā. Vai tas vis ir pareizi? Varbūt viņi nekļūdas? Vai tas vis ir atļauts?

Darba viemēr biju pārlieku aizņemta, līdz beidzot viss apnika. Tad kādu dienu atkal iegāju krievu baznīcā, kur ieraudzīju, kā viena sieviete metas pie zemes un lūdzas. Es domāju, ka man arī jāmēģina tā darīt. Es vēlējos būt tuvāk Dievam un lūdzu: “Dievs, palīdzi man atrast tādu reliģiju, kas būtu domāta man un kas būtu pareiza.” Mana lūgšana tika uzklausīta.

Pēc pāris mēnešiem atstāju darbu. Pateicu mammai, ka braukšu prom uz Īriju. Kad viņa jautāja kāpēc, es abildēju, ka nejutos laimīga. Viņa, protams, raudāja, lai nebraucot. Es viņu mierināju, ka viss būs labi un pēc trim dienām aizbraucu.

Īrijā devos uz darba aģentūru, atradu darbu, noīrēju dzīvokli – viss sāka palēnām iet uz priekšu. Kādu dienu sēdēju parkā, domājot par to dienu baznīcā. Man klāt pienāca kāds vīrietis un jautāja, vai man viss labi. Es teicu, ka jā, bet ka man nav skaidrs par reliģiju. Šis vīrietis bija muslims – vīņš saka stāstīt man par islāmu, to, ka Marija un Jēzus ir minēti arī Korānā. Es sēdēju kā mēma, klausoties stāstītajā. Vēlāk meklēju biblotekā vairāk informācijas par islāmu un sāku lasīt.

Kādu dienu šis jauniepazītais draugs piedāvāja aiziet uz mošeju. Viņš teica, lai tik uzvelkot galvā lakatu. Kad es iegāju mošeja, skatījos, kā citas sievietes metas pie zemes lūgšanā un ceļas augšā. Tad es atcerējos to sievieti baznīca – viņa darīja ko līdzīgu, bet ne tieši. Es ticēju, ka Dievs atveda mani uz šejieni, lai es atrastu savu ceļi pie Allah, kuru es meklēju jau sen, būdama Latvijā, bet nespēju tur atrast.

Tad kādu dienu es pati uzvilku lakatu galvā un zināju, ka tas, ko biju meklējusi, ir islāms un ticība Allāham – miers un mīlestība pret ikvienu, būt patiesai un dzīvot bez meliem un ar Allāha pieminēšanu katru dienu, katru minūti. Pēc pus gada es pieņēmu islāmu. Pēc tam vēlāk iepazinos ar tagadējo savu vīru no Pakistānas, ar kuru kopā dzīvoju jau sešus gadus, Alhamdulillah, un mums ir divi bērniņi. Paldies Allāham par žēlastību, ko esmu saņēmusi. Es esmu pateicīga par to, kas man ir, un ko man dāvās Allāhs.

Parislamu.lv vēlas dzirdēt arī tavu islāma pieņemšanas stāstu. Varbūt tieši tu iedvesmosi kādu spert soli pretī ticībai. Vari iesūtīt mums savu stāstu uz admin@parislamu.com – ļoti gaidīsim!