Tādām dievišķās atklāsmes reliģijām kā jūdaisms un kristietība pravietība nav sveša. Tomēr Iilāmā tai ir īpašs statuss un nozīme.

Islāms māca, ka Dievs radīja cilvēku cēlam mērķim: Viņu pielūgt un dzīvot dzīvi balstītu uz Viņa mācībām un vadību. Kā gan cilvēks var zināt savu lomu un savas eksistences mērķi, ja vien viņš nesaņem skaidras un praktiskas instrukcijas par to, ko Dievs vēlas redzēt viņu darām? Šeit rodas nepieciešamība pēc pravietības. Tādējādi, no katras tautas vidus, Dievs bija izvēlējies vienu vai vairākus praviešus, lai darītu zināmu cilvēkiem Savu Vēsti.

Rodas jautājums: Kā pravieši tika izvēlēti, un kuriem tika dotas tiesības uz šo augsto godu?

Pravietība ir Dieva svētība un labvēlība, ko Viņš dod tiem, kam Viņš vēlas. Tomēr apkopojot vēsturisko informāciju par dažādiem vēstnešiem, var izsecināt sekojošas trīs pravieša iezīmes:

1. Savā sabiedrībā viņš ir morāli un intelektuāli labākais. Šī ir nepieciešama iezīme, jo pravieša dzīve kļūst par viņa sekotāju modeli. Viņa personībai ir jāpiesaista cilvēki viņa vēstij, nevis tie jāatbaida ar sliktām rakstura iezīmēm. Pēc vēsts saņemšanas, viņš nepieļauj kļūdas – tas nozīmē, ka viņš negrēko. Viņš var pieļaut kādu nelielu kļūdu, kuru atklāsme parasti izlabo.

2. Lai pierādītu, ka viņš nav krāpnieks, viņam ir spēja darīt brīnumus. Šie brīnumi notiek Dieva spēkā un ar Viņa atļauju un parasti pārstāv to jomu, kurā šī pravieša tautai ir īpašas dotības un kurā viņi tiek atzīti par labākajiem.

 

Mēs varam šo apgalvojumu ilustrēt, minot kā piemēru ievērojamākos brīnumus, kurus veikuši trīs pravieši, kas pārstāv pasaules lielākās reliģijas: jūdaismu, kristietību un islāmu. Mozus līdzgaitnieki lieliski pārvaldīja maģijas mākslu, tāpēc viņa lielākais veiktais brīnums bija izcilāko tā laika Ēģiptes maģijas pratēju uzveikšana. Jēzus līdzgaitnieki izcēlās ar prasmi medicīnā, tāpēc viņam dotās brīnumainās spējas bija augšāmcelt mirušos un dziedināt nedziedināmas slimības. Arābi, pravieša Muhameda līdzgaitnieki, bija populāri ar savu daiļrunību un krāšņo dzeju, tāpēc Muhameda lielākais brīnums bija Korāns, kuram ko līdzīgu nespēja radīt neviens arābu dzejnieks vai orators, neskatoties uz to, ka šādu izaicinājumu viņiem deva pats Korāns.

Muhameda brīnumu raksturoja kas īpašs. Visi iepriekšējie brīnumi bija ierobežoti laikā un telpā, t.i., tos pieredzēja konkrēti cilvēki konkrētā laikā. Korāns, Muhamedam dotais brīnums, šajā ziņā atšķiras – tas ir universāls un mūžīgs. Korāna brīnumaino stilu, saturu un garīgumu ir pieredzējušas iepriekšējās paaudzes un pieredzēs arī nākamās. Šīs iezīmes joprojām var tikt pārbaudītas un tādējādi pierāda Korāna dievišķo izcelsmi.

3. Katrs no praviešiem skaidri apgalvo, ka tas, ko viņš saņem, nenāk no viņa paša bet no Dieva – cilvēces labklājībai. Viņš arī apstiprina to, kas bijis atklāts pirms viņa, un to, kas var tikt atklāts pēc viņa. Pravietis tā rīkojas, lai parādītu, ka viņš vienkārši nodod vēsti, kuru viņam ir uzticējis visas cilvēces visos laikos Viens Patiesais Dievs. Tā kā vēsts ir vienota tās būtībā un mērķī, tā nedrīkst novirzīties ne no tā, kas ticis atklāts pirms viņa, ne no tā, kas var tikt atklāts pēc viņa.

Pravieši ir vajadzīgi, lai nodotu cilvēcei Dieva norādījumus un vadību. Mums nav iespējas uzzināt, kāpēc mēs tikām radīti. Kas ar mums notiks pēc nāves? Vai pēc nāves dzīve turpinās? Vai mēs esam atbildīgi par to, kā rīkojamies? Citiem vārdiem sakot, vai ir kāds atalgojums vai sods par mūsu darbiem šajā dzīvē? Uz šiem un daudziem citiem jautājumiem par Dievu, eņģeļiem, paradīzi un elli nevar rast atbildes, ja nav atklāsmes no Radītāja un visu lietu Zinātāja. Atbildēm ir jābūt īstām un patiesām – tām ir jānāk caur indivīdiem, kuriem varam uzticēties un kurus varam cienīt. Šī iemesla dēļ vēstneši ir izredzēti laikabiedru vidū savas morālas nostājas un intelektuālo spēju dēļ.

Augstāk minēto iemeslu dēļ, musulmaņi neatzīst Bībeliskos stāstus, kas nomelno praviešus. Piemēram, Lotam dzērumā esot bijuši ārlaulības sakari ar viņa meitām; vai Dāvids esot sūtījis vienu no saviem vadoņiem tīšā nāvē, lai varētu apprecēt viņa sievu. Musulmaņi tur praviešus augstākā cieņā, nekā šie stāsti norāda. No Islāma viedokļa, šie stāsti nevar būt patiesi.

Dievs atbalsta praviešus ar brīnumiem un dod viņiem norādījumu apstiprināt Viņa vēsts nepārtraukto dabu.

Kopsavilkums par praviešu vēsti cilvēcei:

· Skaidra Dieva koncepcija: Viņa atribūti, Viņa radīšana, kas ir un kas nav Viņam jāpiedēvē.
· Skaidrs priekšstats par neredzamo pasaules daļu, eņģeļiem, džiniem (gariem), Paradīzi un Elli.
· Kāpēc Dievs ir mūs radījis? Ko Viņš no mums vēlas un kāds ir atalgojums vai sods par to, ka paklausām vai nepaklausām Viņam?
· Kā pārvaldīt mūsu sabiedrību saskaņā ar Viņa gribu? Skaidras instrukcijas un likumi, kas, ja tie tiks pielietoti pareizi un godīgi, nodrošinās laimīgas un ideālas sabiedrības rašanos.

No augstāk minētā ir skaidrs, ka pravieši ir neaizvietojami. Pat šodien, kad zinātne ir augsti attīstīta, vienīgais autentiskais informācijas avots par pārdabisko pasauli ir atklāsme. Ne zinātne, ne mistiskā pieredze nespēj dot vadību šajā jomā – pirmā ir pārāk materiālistiska un ierobežota; otrā ir pārāk subjektīva un bieži maldinoša.

Rodas jautājums: Cik daudz praviešu Dievs ir sūtījis cilvēcei? Drošu ziņu par to nav. Daži musulmaņu zinātnieki min 240 tūkstošus praviešu. Mēs esam droši pārliecināti tikai par to, kas ir skaidri minēts Korānā, t.i., Dievs ir sūtījis vēstnesi (vai vairākus) katrai tautai. Tas ir viens no Dieva principiem, ka Viņš nekad nesodīs nevienu tautu, ja vien Viņš nebūs skaidri tai darījis zināmu, kas ir atļauts un kas nav. Korāns min 25 praviešu vārdus un norāda, ka ir bijuši arī citi, kuru vārdi nav minēti pravietim Muhammedam. Šajos 25 ietilpst Noass, Abrahams, Mozus, Jēzus un Muhammeds, kas ir pieci svarīgākie Dieva sūtītie vēstneši.

Īpašs Islāma pravietības koncepcijas aspekts ir tas, ka musulmaņi tic un ciena visus Dieva vēstnešus – bez izņēmumiem. Tā kā visi pravieši nāca no tā paša Viena Dieva, un viņiem visiem bija viena misija (virzīt cilvēci pie Dieva), tad ir svarīgi un loģiski ticēt viņiem visiem. Dažu atzīšana un citu noraidīšana visticamāk ir saistīta ar neizpratni par pravieša lomu vai uz rasu aizspriedumiem. Musulmaņi ir vienīgie pasaulē, kuriem ticība visiem Dieva praviešiem ir viena no reliģijas pamattēzēm. Jūdaisms noliedz Jēzu Kristu un Muhamedu; Kristietība noliedz Muhamedu un patiesībā arī Mozu, jo neseko viņa likumiem. Musulmaņi atzīst viņus visus par Dieva vēstnešiem, kas nesa cilvēcei Dieva vadību. Tomēr atklāsmes, ko šie pravieši [izņemot Muhammedu] saņēma no Dieva, ir tādā vai citādā ceļā tikušas mainītas.

Korāns norāda musulmaņiem ticēt viesiem Dieva praviešiem:

„Sakiet (musulmaņi): ‘Mēs ticam Allah un tam, kas ir atklāts mums, un tam, kas tika atklāts Ibrahīmam (Ābrahamam) un (Ismaīlam) Ismailam, un Išākam (Īzakam), un Jakubam (Jēkabam), un viņu bērniem, un tam, kas tika dots Mūsam (Mozum) un Īsam (Jēzum), un tam, ko pravieši saņēma no viņu Kunga. Mēs neizceļam nevienu no viņiem pār citiem, un mēs esam atdevuši sevi padevībā Viņam.’” (Korāns 2:136)

Turpmākajos pantos Korāns turpina norādīt musulmaņiem, ka šī pārliecība ir patiesa un taisnīga. Ja citas tautas netic tam pašam, tad tās seko savām iedomām un aizspriedumiem – tās paliks Dieva ziņā. Tādējādi mēs lasām:

„Un ja viņi tic tam, kam jūs ticat, tad viņiem ir pareizā vadība. Bet ja viņi novēršas, tad viņi ir tikai opozīcijā un jums pietiks ar Allah pret viņiem. Viņš ir visa Dzirdētājs un visa Zinātājs. Šī ir Allah reliģija, un kas var būt labāks par Allah reliģiju? Un mēs esam Viņa pielūdzēji.” (Korāns 2:137-38)

Atlikuši ir vēl divi svarīgi punkti, kas jāizskata pravietības sakarā. Šie punkti attiecas uz Jēzus un Muhameda kā praviešu lomām – viņi abi tiek bieži pārprasti.

Jēzus atainojums Korānā neapšaubāmi noraida viņa kā ‘dievības’ un ‘dievišķā dēla’ koncepcijas un rāda viņu kā vienu no izcilākajiem Dieva praviešiem. Korāns skaidri norāda, ka Jēzus dzimšana bez tēva nepadara viņu par Dieva dēlu un min šajā sakarā Ādamu, kuru arī Dievs radīja bez tēva un mātes:

„Patiesi, Jēzus līdzība Allah priekšā ir tāda pati kā Ādama līdzība. Viņš radīja viņu no putekļiem/pīšļiem, un tad Viņš teica viņam: ‘Esi!’ – un viņš bija.” (Korāns 3:59)

Arī Jēzus, tāpat kā citi pravieši, darīja brīnumus. Piemēram, viņš cēla no mirušajiem un dziedināja aklos un lepras slimniekus, taču, rādot šos brīnumus, viņš vienmēr darīja zināmu, ka tas viss nāk no Dieva. Patiesībā pārpratumi par Jēzus personību un misiju radās viņa sekotāju vidū tāpēc, ka viņa sludinātā dievišķā vēsts netika pierakstīta laikā, kamēr viņš bija šajā pasaulē – to pierakstīja aptuveni simts gadus vēlāk. Saskaņā ar Korānā teikto, viņš bija sūtīts pie Izraēla bērniem; viņš apstiprināja Mozum atklātās Toras likumību un arī atnesa labās vēstis par to, ka pēc viņa nāks beidzamais pravietis.

„Un kad Jēzus, Marijas dēls teica: ‘Izraēla bērni! Es esmu jums sūtīts Allah vēstnesis, kas apstiprina pirms manis sūtīto Toru un nes labās vēstis par pravieti, kas nāks pēc manis, kura vārds būs SLAVĒTAIS.’” (61:6)
(Lieliem burtiem ir izcelts arābu vārda ‘Ahmeds’ tulkojums, kurš ir Muhameda vārds.)

Tomēr lielākā daļa ebreju noliedza Jēzus garīgo misiju. Viņi veidoja sazvērestību, lai nogalinātu Jēzu, un, pēc viņu domām, sita viņu krustā. Korāns atspēko šo viedokli, sakot, ka viņi nedz nogalināja, nedz sita viņu krustā – Jēzus tika pacelts augšup pie Dieva. Korānā ir pants, kurā ir norādīts, ka Jēzus atgriezīsies un ka pirms viņa nāves, visi kristieši un ebreji viņam ticēs. Arī autentiski pravieša Muhameda teiktā atstāsti apliecina to pašu.

Pēdējais Dieva pravietis Muhameds dzima sestajā gadsimtā Arābijā. Līdz pat četrdesmit gadu vecumam, Mekas iedzīvotāji pazina viņu tikai kā vīru ar lielisku raksturu un smalkām manierēm, kuru dēļ viņu iesauca par AL-AMĪN (uzticamo / tādu, kam var uzticēties). Arī viņš pats nezināja, ka drīz tiks iecelts par pravieti un saņems atklāsmi no Dieva. Viņš aicināja Mekas elkdievībā ieslīgušos iedzīvotājus pielūgt tikai vienu Dievu un pieņemt viņu kā Dieva pravieti. Atklāsme, ko viņš saņēma, tika saglabāta viņa dzīves laikā viņa laikabiedru atmiņās [no galvas] un arī pierakstīta uz palmu lapām, ādas, u.tml.

Tādējādi Korāns, kas ir pieejams šodien, ir tas pats, kas tika atklāts Muhamedam; ne zilbe tajā nav mainīta, jo Pats Dievs ir garantējis tā saglabāšanu. Šis Korāns sakās esam vadības grāmata visai cilvēcei visos laikos un min Muhamedu kā beidzamo Dieva pravieti.

 

___________________________________

 

III&E brošūru sērija; No. 3; izdevējs: The Institute of Islamic Information and Education (III&E)