Autore: Ruhie Jamshaid (www.hibamagazine.com)

Jaunas dzīvības piedzimšana jeburai ģimenei saistās ar jaunām cerībām un sapņiem. Bērniņš ir patiesi Visuvarenā Allāha dāvana. Dažreiz mēs šo dāvanu uztveram kā pašu par sevi saprotamu un aizmirstam, cik liela ir tās patiesā svētība.

2008. gada 28. oktobris ir asi iegravēts manā atmiņā, jo todien es izjutu visnepanesamākās emocionālās sāpes. Es aizgāju pie ārsta uz kārtējo apskati un gaidīju, kad viņa piedāvās man stimulēt dzemdības, jo bija pienācis jau bērna dzimšanas termiņš. Tad es saņēmu šausminošās ziņas – iznēsājot bērniņu deviņus garus mēnešus un jūtot viņa kustības, bērna sirdspuksti nebija saklausāmi. Mans bērniņš bija miris manā klēpī. Ārstei nebija ko teikt par notikušo. Tieši tajā brīdī, kad manu sirdi pārņēma plosošas sāpes, es apjautu, ka cilvēki nav absolūti nekas Allāha visuvarenās gribas priekšā.

Mēs apzināmies, ka Allāha griba pārvalda ikkatru mūsu elpas vilcienu. Tomēr bieži mēs aizmirstam Viņam pateikties par mums dāvātajām dzīvībām. Es biju par sevi rūpējusies visas grūtniecības garumā. Mana ginekoloģe gaidīja vieglas dzemdības, jo nebija itin nekādu komplikāciju. Bet tā bija Allāha griba, ka mans bērns neienāks šajā pasaulē dzīvs. Bija grūti realizēt dzīvē šo vienkāršo faktu. Bija pienācis īstais laiks parādīt, cik liela ir mana ticība un cik lielā mērā es paļaujos uz Allāhu. Guļot drūmajā dzemdību nodaļā un gaidot turēt rokās bērnu, kurš nekad nepamodīsies, lai raudātu pēc piena, pār manu seju plūda asaru straumes. Dzemdības bija sāpīgas, bet tās pat salīdzināt nevarēja ar tām dziļajām emocionālajām ciešanām, kuras jutu iekšienē. Es atgādināju sev par sekojošu Kurāna pantu: „Un patiesi, Mēs pārbaudīsim jūs ar kaut ko no bailēm, izsalkuma, turības zaudējuma, dzīvībām un augļiem, bet dodiet labās ziņas As-Sabirin (pacietīgajiem), kuri nonākot grūtībās saka: ‘Patiesi! Mēs piederam Allāham un, patiesi, pie Viņa mēs atgriezīsimies.’” (Al-Baqarah, 2:155-156)

Nebija viegli tā sevi apvaldīt šādā brīdī. Tomēr es zināju, ka man vienkārši ir jāuzticas Allāham un jāturpina biedējošās dzemdības. Un tad notika pats sliktākais – man piedzima skaista meitenīte. Izskatījās, it kā viņa būtu dziļi aizmigusi. Kad es turēju viņu rokās, izmisīgi mēģinot viņu mierināt, es spēju tikai un vienīgi raudāt. Es gribēju dzirdēt, kā viņa raud. Es gribēju redzēt, kā viņas actiņas atveras. Tomēr tāda nebija Allāha griba. Man bija jāpieņem šāds likteņa pagrieziens.

Es noskūpstīju viņu, apsolot tikties Aizsaulē, ja Allāhs tā būs lēmis. Nododot viņas nekustīgo un ļengano ķermenīti vīram apbērēšanai, es varēju sevi mierināt tikai ar faktu, ka mans bērns bija saņēmis svētību ieiet Paradīzē.

Vēlāk tajā pašā dienā, mans vīrs viņu apmazgāja un ietina baltā audumā. Es nepiedalījos apbērēšanā, bet arvien iedomājos viņu tur guļam uz cietās zemes, un šīs domas bija ļoti nepanesamas. Man bija jārod visam notikušajam jēga. Tieši tad es izlasīju par Pravieti Muhamedu (saw) un viņa mīļotā dēla Ibrahīma nāvi. Es biju pārsteigta uzzināt, kā Pravietis Muhammeds (s) raudāja tāpat kā visi mirstīgie, turot rokās sava mīļotā dēla ķermeni viņa pēdējā elpas vilciena brīdī. Pat tad, kad asaras lija no viņa acīm, viņš teica: „Acis sūta asaras un sirds ir noskumusi, bet mēs nesakām neko, izņemot to, kas ir tīkams mūsu Kungam. Patiesi, ak Ibrahīm, mēs izjūtam zaudējumu, tev no mums aizejot.”

Redzot Pravieša Muhammeda (saw) skumjas, viņa līdzgaitnieki atgādināja viņam par pavēli nenodoties sevis žēlošanai dēļ kāda nāves. Pravietis Muhammeds (saw) esot atbildējis: „Es neesmu devis pavēli pret skumjām, bet gan pret balss pacelšanu žēlabās. Tas, ko jūs redziet manī, ir dēļ mīlestības un līdzjūtības manā sirdī uz to, kuru esmu zaudējis. Atcerieties, ka tas, kas nejutīs līdzjūtību pret citiem, pats nesaņems līdzjūtību.”
(Citāts no „The Life of Muhammad (Allah’s peace and blessing be upon him)”, autors: Muhammad Husayn Haykal, angliski tulkojis: Ismail Razi A. Al-Faruqi, „American Trush Publications”, 1976)

Jau atkal ir jāatzīst, ka bija viegli lasīt par priekšzīmīgo mūsu lieliskā Pravieša (s) izturēšanos, bet to realizēt dzīvē nebija viegli. Es sev atgādināju, ka tas ir Allāha pārbaudījums, un ka reizēm pārbaudījumi ir pierādījums tam, ka Kungs mūs mīl, jo tie ved mūs Viņam tuvāk. Šīs bēdas varbūt bija Allāha dāvana priekš manis. Man bija jābūt pietiekami stiprai tās paciest.

Nebija viegli paskaidrot diviem vecākajiem bērniem par viņu mazās māsiņas aiziešanu. Es nespēju iedomāties, kā lai liek viņiem priekšā šīs ziņas tā, lai viņu jaunie prāti tās saprastu. Tad es atcerējos, ko dažas manas citas draudzenes bija darījušas, zaudējot savus bērniņus – viņas vienkārši bija pateikušas viņu bērniem, ka brālīti/māsiņu Allāhs bija pasaucis uz Paradīzi, un ka viņš/viņa tur būs laimīgs/a, un ka kādu dienu viņi varēs viņu tur satikt. Maniem bērniem bija daudz jautājumu, bet es izvērtu šo situāciju par iespēju stiprināt viņu ticību Allāham. Mēs atklāti pārrunājām nāvi, bet tā, lai bērni to varētu saprast. Šī situācija deva man iespēju iepazīstināt bērnus ar konkrētiem Takva principiem.

Abu Huraira ir atstāstījis, ka Allāha Sūtnis (saw) teica: „Ja Allāhs grib kādam darīt labu, Viņš sūta tam pārbaudījumus.” (Bukhari)

Mēs visi kopīgi kā ģimene apsēdāmies un lasījām Al-Fatihah, Ya-Sin un citas Kurāna Sūras. Šī pieredze mums visiem ko mācīja:

· mums tika atgādināts par dzīves niecību. Allāhs var mūs paņemt atpakaļ, ja Viņš ir tā lēmis;
· mēs kļuvām apzinīgāki reliģijas praktizēšanā un atgādinājām sev vairāk paklausīt Allāhu;
· mēs iemācījāmies no sirds uzticēties Allāham.

Par spīti jebkuras traģēdijas sāpēm, mums ir jāpatur prātā tas, ka citi tiek pārbaudīti pat ar vēl sliktākiem apstākļiem un situācijām. Lai arī cik grūti nenāktos, mums ir jāievēro Sabr (pacietība) un jāuzticas Allāham.

„Ikviens nogaršos nāvi, un Mēs radīsim jums pārbaudījumus ar ļauno un ar labo, un pie Mums jūs atgriezīsieties.” (Al-Anbiya, 21:35)

Šī dzīve nav nekas cits, kā vien pārbaudījums. Mums ir stipri jāturas pie ticības un jādara viss, ko spējam, lai izturētu šo pārbaudījumu.