Ja nemaldos, tas bija laiks, kad sāku iet skolā. Bet šis laiks iezīmējas ar to, ka tas ir laiks, kad skaidri atceros savu iespējams pirmo Dieva apzināšanās faktu – Dievapziņu. Es nezinu no kā tas viss nāca. Var būt, vectēvs vai vecmāmiņa kādreiz pieminēja iespēju pielūgt Dievu un kā reālu opciju visu problēmu risināšanai. Var būt tas bija 80. gadu beigu un 90. gadu sākuma neatkarības atgūšanas centienu iespaidā ar „Dievs svētī Latviju”, bet varbūt, gluži vienkārši, tā bija dabīga aizsardzības meklēšana no visas bērna mītiskās pasaules, ieskaitot māla galvu uz skapja ar vārdu Bubulis.

Es bērniem redzēju kurpes, tādas ādas, sašūtas ar krāsainiem diedziņiem un pats galvenais ar lipeklīšiem: vienu, diviem un laikam arī ar trim. Kā man tādas gribējās! Tad nu es griezos pie Dieva, jo iespējams, man likās tā ir vienīgā iespēja kā tikt pie tādām, jo manai ģimenei nebija lieku līdzekļu. Es nosēdos ceļos un skatoties debesīs caur logu lūdzu Dievu, lai viņš man dod šādas kurpītes tieši ar „ļipučkām”. Nepagāja dažas dienas un notika brīnums. Brīnums, pat ja manu lūgšanu bez Dieva dzirdēja arī māte. Beidzot arī man bija šādas kurpes, un nebija šaubu mazajai dvēselei, ka tā bija Dieva dāvana. Es biju tik apmulsis, ka jau tajā pašā dienā nolēmu paprasīt Dievam vēl kaut ko. Gluži kā kāds no praviešiem, kad viņš prasīja Dievam brīnumu, ne jau tāpēc, ka neticētu, bet lai nomierinātu sirdi. Es prasīju, bet lūgšanas piepildījās ne pāris dienu laikā, bet gan pēc nedēļas. Šoreiz jau es uztvēru ar mierīgu sirdi un apguvu pārliecību. No tā brīža es lūdzu Dievu bieži, jo priekšā bija daudz iemeslu kāpēc lūgt: neatkarības atgūšanai, vecāku saticībai, veselībai un vēl daudz, daudz lietu, ko man gribējās. Alhamdu liLLah, agri vai vēlu Allāhs lielu daļu manu lūgšanu ir piepildījis. Esmu veiksminieks!

Sākumskolas laikā pa televīziju rādija animē tipa multiplikāciju filmu „Bībeles stāsti”. Tos es skatījos un man ļoti patika, jo principā apstiprināja manu priekšstatu par to, ka lūdzot Dievs atbild. Tā kā filmiņu piedāvāja kristieši tad pamazām sevi identificēju ar tiem. Uzzinot, ka lūdzu Dievu, vecāki gribēja mani kristīt, bet dažādu iemeslu dēļ tas nenotika.

Sesto klasi pavīdēja iespēja mācīties Kristīgajā ģimnāzijā. Es priecājos par šo iespēju. Atmosfēra tur bija diezgan liekulīga, bet tur bija svētbrīži un varēja lūgt Dievu. Jāatzīst, ka es sapratu to kas saistījās ar Mozu, Ābrahamu un citiem praviešiem, bet kad lūgšana un kristīgā mācība nonāca līdz Jēzum, man radās problēmas. Es it kā, centos lūgt kā visi, bet ar laiku „Dieva dēls” izkrita no manu lūgšanu satura. Palika tikai Dievs.

Ar laiku lūgšanas skaitīju retāk, bet citreiz pirms katras gulēt iešanas. Es secināju, ka sāku sevi neidentificēt ar kristietību. Mums bija skolotāja, kura ļoti interesanti stāstīja par dažādām reliģijām. Man tas ļoti interesēja un labprāt lasīju par citām reliģijām izņemot Islāmu, jo pat tīri fiziski likās, ka tas ir kaut kas pelēks un principā šizofrēniķa murgi, kā tika stāstīts.

Nolēmu, ka nebūšu nevienā reliģijā, jo man jau parādījās doma kļūt par reliģiju pētnieku. Un kurš gan cits varētu būt visobjektīvākais zinātnieks kā ne pie vienas reliģijas piederošais?

Vienu vasaru es pavadīju Anglijā, kur nācās dzīvot kopā ar diviem puišiem no Saudu Arābijas. Viņi bija lāga zēni, jo tagad es saprotu kāpēc uz savu istabu nesa bļodu ar ūdeni. Es viņiem paziņoju, ka man interesē visādas reliģijas – lai pastāsta par savējo. Nu un līdz šaj baltai dienai es netieku skaidrs par ko viņi man īsti stāstīja, jo figurēja vārdi: imāms, karaspēki un kaut kas neskaidrs. Bet mani šajā ceļojumā pārsteidza viņu attiecības ar citiem arābiem un turkiem. Viņi mainījās ar telefonu numuriem, sveicinājās ar nepazīstamiem „tumšiem” cilvēkiem. Kad angļi vai krievi kādu piekāva, ātri tika noorganizēti entie cilvēki „ piekautā atbalsta grupai”. Un vēl, kad ar brāli devāmies piektdien mājās ēst, bija neparasta cilvēku plūsma pretējā virzienā. Dīvaini, ka to starpā bija sievietes nikābos un pie rociņām balti bērniņi. Satiku draugus un sveicināju un tie man piedāvāja doties kopā uz masdžidu (mošeju). Ah, tad lūk, kur visi iet, es nospriedu! Es laipni atteicos, jo nevēlējos sevi pakļaut kāda imāma ietekmei. Bet interese bija dzimusi! Bet par Islāmu nezināju ne ko.

Skolā varēja gatavot referātus es nodomāju sagatavot par sikhiem. Lasot par viņiem, biju stipri pārsteigts, jo kādā no teikumiem tika minēts kaut kas par vienu Dievu. Es atceros, ka sēžot skolas solā nodomāju, ja Latvijā būtu sikhi es aizietu un painteresētos. Tagad es saprotu, ka par spīti savam neitrālumam bija iekšēja tieksme pie Dieva. Pienāca laiks, kad skolas programmā mācīja par tēmu Islāms. Es un viens klasesbiedrs pieteicās gatavot referātu par Islāmu. Skolas direktore caur pazīšanām uzzināja, ka Rīgā ir mošeja (domāju, ka vēlāk viņa to nožēloja). Mēs aizgājām un tieši tad sākās piektdienas khutba, kuru vadīja viens tatārs. Khutba bija par sieviešu tiesībām Islāmā. Pirms došanās uz masdžidu biju visu ko palasījies par Islāmu un jutos dikti zinošs. Imāmam tā arī pateicu, ka principā es visu zinu, bet tikai atnācu parunāt par rituāliem utt. Sākās lūgšana un tas mani vienkārši pacēla spārnos, to es sapratu vēlāk, ka tieši lūgšana bija tas, kas vis spēcīgāk ietekmēja. Lūgšana veltīta vienam Dievam, kuru veic tik dažādi cilvēki. Spēcīgi un vāji, turīgi un nabagi, visi. Mani pārsteidza, ka vīrietis ne lētā uzvalciņā ieiet apmazgāšanās telpā, novelk zeķes uzloka buktētās bikses un ieliek kājas izlietnē. Oppā! Kas notiek! Sportiska izskata džeki nostājas vienādās rindās kopā ar trūcīgiem cilvēkiem un nokrīt uz ceļiem, noliekot galvu pie zemes. Kas ir tas, kuram viņi krīt uz ceļiem, pie apstākļiem, ka ne impērijām, un nevienam citam priekšā to nedarītu?

Vēlāk parunāju ar imāmu. Viss bija skaidrs, jo runa par Dievu, ko es tik ļoti gribēju dzirdēt. Vienīgais nevarēju pieņemt Muhamedu (saas), jo likās tik svešāds. Bet iezagās doma, ka arī ar to varētu tikt galā. Atgriežoties skolā, biju pārliecināts, ka Islāmu pieņemšu, kad būs 30. vai 40. gadu, jo tad man būs stāvoklis sabiedrībā un ģimene. Tad neviens nevarēs runāt pretī manai izvēlei.

Pastāstīju referātu, un turpināju apmeklēt masdžidu, jo tā taču, iespējams, būs mana nākotnes reliģija. Līdz tam man ir jāuzzina vai tā ir droša. Pagāja laiks. Pirms Islāma laiks bija ļoti grūts, jo skolotāji saoda manu vēlmi. Viņi un mani vecāki centās atrunāt ar dažādiem argumentiem: noziedzība, hipnoze, apgraizīšana, terorisms, narkotikas utt., utt. Alhamdu liLLah, man jau bija cits skatījums.

Es kādu laiku neteicu šahadu liecinieku klātbūtnē, bet skaitīju lūgšanas kopā ar visiem un murmulēju kaut ko pie sevis. Vecākiem apsolīju, ka centīšos Islāmu nepieņemt līdz pilngadībai, bet neilgi pirms tās divu labu brāļu klātbūtnē, lai Allāhs dod viņiem mieru un stipru ticību un piešķir DoulatullFirdaus, inšā Allāh, es pateicu šahādu. Kopš tās dienas, jau vakarā, vecāku asaru un jautājumu vietā iestājās klusums un miers. Arī skolā. Brīnums!

Es zinu, ka Islāms ir labākā dāvana ko Allāhs man ir devis un kurpītes bija tikai sākums. Allāhs neatdeva mani neticībai un katrā dzīves posmā man par Sevi atgādinājis. Es zinu, ka Islāms ir Allāha atbilde man, kad vienu nakti es prasīju Dievam, lai parāda īsto reliģiju un parāda, kurā ir Viņš. „Saki, kas Tu esi: Šiva, Dievs, Jēzus, Laima? Es gribu zināt!”. Un Dievs mani gādīgi aizveda līdz Islāmam.

Lai Allāhs man piedod, ja savas atmiņas atstāstīju neprecīzi un, var būt pat samelojos. Mans mērķis nebija likties labākam kāds es esmu. Es ceru, ka mans stāsts kādu lasītāju pamudinās meklēt un meklēt, bet galvenais lūgt no sirds Dievu, lai Tas ved pa taisnu ceļu.

Parislamu.lv vēlas dzirdēt arī tavu islāma pieņemšanas stāstu. Varbūt tieši tu iedvesmosi kādu spert soli pretī ticībai. Vari iesūtīt mums savu stāstu uz admin@parislamu.com – ļoti gaidīsim!