Raksta autore: Ilze Leila Strūberga 

Hurghada ģeogrāfiski atrodas tādā vietā, ka vējš ir biežs viesis. Ziemā tas var visai nepatīkami sabojāt dzīvi šeit dzīvojošiem un atpūtu tūristiem, jo jūra ir gana silta, bet iznākt no tās ir visai auksti. Savukārt vasarā jebkura vēja pūsma ir īpaša vērtība un dienas bez tām šķiet garākas.

Man šī būs otrā vasara šajā tuksnešu valstībā, iepriekšējos gadus pamanījos vismaz jūliju vai augustu pavadīt Latvijā. Šogad plāni ir izmainījušies, tādēļ man vairs nav ilūziju – es zinu, ka saulaina diena nebūt nav tik labi. Atšķirībā no Latvijas, Ēģiptē es izeju uz balkona ar cerību, ka būs apmākusies un vējaina diena.

Šorīt – 7:30 un ir jau + 35. Nepaveicās. Šis ir laiks, kad ar prieku skatos laika ziņas, jo dzirdot, ka Lejas Ēģiptē – Luksorā, Asuānā ir jau pāri 40 grādiem, man šķiet, ka mums vēl tīri jauki un ciešami. Psiholoģisks apmāns.

Man vasara Ēģiptē ir vienlaicīgi smaga un viegla. Smaga, jo reliģija uzliek ierobežojumus apģērbā, ko velk izejot no mājas. Sievietēm drīkst būt atklātas plaukstas un seja, pārējam ir jābūt slēptam zem nepieguļoša un necaurspīdīga apģērba. Tieši vasarā visvairāk tūristu man izsaka līdzjūtību un visai atklāti žēlo „tās notinušās, bālās sievietes, novalkātā apģērbā”. Tad nu neskaitāmas reizes atkārtoju, ka ne viss ir tik skumji kā izskatās. Jo nu jau zinātnieki nestrīdas par faktu, ka mūsu āda būtu slēpjama no saules, mati vienkārši izdeg, kļūst sausi un neveselīgi zem atklātiem stariem, saules dūriens arī nav vēlams. Patiešām apģērbs ātri vien izskatās bāls un apvalkāts, bet tas ne tādēļ, ka novalkāts – vasarā katra sevi mīloša sieviete iekrāmē dziļi skapī jebko, kam ir kaut attāls sakars ar sintētiku, savukārt dabīgie audumi ātri saburzās un zaudē krāsu.

Varētu jau sēdēt mājās, bet dēli pieprasa savu. Līdzīgi kā ģimenes galva visu dienu pavada lielos un mazos darbiņos, tā arī man jāaizved un jāpaņem no bērnu dārza, tad pakojamies un uz sporta klubu, vēl ir nodarbības par reliģiju, utt. Lielāko dienas daļu pavadām ceļā.

Sporta klubs ir mūsu otrās mājas vasaras laikā. Tur ir gan dažādas sporta nodarbības bērniem, gan pašiem sava musulmaņiem paredzēta pludmale, gan pieklājīgs rotaļu laukums ar atrakcijām, vieta kur paēst un mošeja, kur lūgt Dievu. Ja vēl viss tas būtu zem jumta…

Man mīļākā vieta šai klubā ir pludmale. Tā atšķiras no citām ar to, ka te izpaliek lieki skatieni, komentāri un piedāvājumi. Guļamkrēslu vietā ir normāli galdi un krēsli, kuri ir paslēpti zem saulessargiem. Pēc sporta nodarbībām, sasēdinām visus bērnus ap galdu – pusdienas un tad visi ūdenī. Laba ir sajūta, ka makus, telefonus, citas vērtības atstāj krastā un nav jāsatraucas, ka tiem „pieaugs kājas”, jo svešos šeit neielaiž. Kā iepriekš jau minēju, sieviešu apģērbā ir savi ierobežojumi, tādēļ arī ūdenī, protams, tās iet ar drēbēm. Par to ir padomāts – dušas, slēgtas pārģērbšanās kabīnes ir tepat blakus. Tā nu sanāk, ka atbraucam šeit ar pilnu mašīnu, kurā ir gan pusdienas, drēbes, viss peldēšanai nepieciešamais, īsāk sakot viss nepieciešamais, lai varētu izklaidēties visas dienas garumā un tā trīs reizes nedēļā. Lai arī vakarā pati esmu uz mājām nesama, jo šai dienai ir jāgatavojas jau no agra rīta, tas ir tā vērts, jo visu dienu bērni ir bijuši tik nodarbināti, ka jaunākais aizmieg jau mašīnā, braucot uz mājām.

Vasaras vieglums ir tajā, ka lielie un mazie mājas darbi samazinās uz pusi. Virtuvē ieeju pavisam reti un uz īsu brīdi, jo šādā karstumā gribas tikai vieglu ēdienu.

Varu padalīties ar mūsu ģimenes galvenā ēdiena recepti, ko parasti ēdam brokastīs vai pusdienās: salds arbūzs (vasarā ir arbūzu laiks, tie aug Ēģiptē, tādēļ ir lēti un parasti ļoti garšīgi) + fetas siers + maize (šeit maize visai atšķiras – to attāli varētu pielīdzināt Latvijā nopērkamiem lavašiem), ja tomēr ir nopirkts ne visai salds arbūzs, tad fetas siera vietā ēdam halvu. Tādas ir pusdienas vidēji 4 – 5 reizes nedēļā. Ēd vienkārši – ņem no katra pa mazam gabaliņam un mutē iekšā – kopējā garša fantastiska!

Līdzīgi ir ar pēcpusdienu – vakaru: pamatā ir zivju konservs (parasti tuncis savā sulā vai eļļā), kuru vienkārši samaisa ar sāli un citrona sulu, maizi, svaigiem dārzeņiem (tos sagriež lielos gabalos un aplej ar mērci: sāls + pipari + citrona sula un pavisam nedaudz eļļas), galvenais atklājums man bija viegli iemarinēti jaunie sīpolloki (lokus kopā ar mazām sīpolu galviņām sagriež tā, lai ir sīpols zaļie loki paliek apmēram 10 cm un pārgriež šķērsām uz pusēm, visu ieliek mazā traukā, aplej ar aukstu ūdeni + citrona sulas un sāls. Galvenais noslēpums – ieliek uz 20 min saldētavā.). Dažreiz vēl ir olu kultenis, bet tas retu reizi, jo ēģiptiešu (sevišķi Lejas Ēģiptes) garšu kārpiņas nepieņem savienojumu zivs + ola.

Pārējās dienas laikā pārtiekam no augļiem un gurķiem. Tie vienmēr stāv uz galda un pazūd apbrīnojamā ātrumā. Sevišķi gurķi – puikas tos vienkārši grauž bez apstājas.

Uz balkona esmu iestādījusi pamatīgi daudz piparmētru, vasarā par to īpaši rūpējos, jo tā ir galvenā sastāvdaļa mūsu vasaras dzērienam: svaigas piparmētras lapas + vēss ūdens + cukurs + citrons, visu blenderī samaļ un klāt svaigumam pieliek pāris ledus gabaliņus.

Tā arī dzīvojam un cīnāmies ar latviešu sapni – saulainām vasaras dienām. Kad paliek par traku, tad krāmējam čemodānu un uz mājām – atvēsināties. Šis un pārējie gadi gan ir īpaši ar to, ka galvenais musulmaņu gavēnis Ramadāns iekrīt vasarā. Šogad tas būs augusts, kurā saullēkts būs ap 3:30 un saulriets ap 18:30. Ramadānā musulmaņi visā pasaulē gavē, neēdot un nedzerot no saullēkta līdz saulrietam. Būs ko turēt, bet par to jau kādā citā reizē.