Procentu likmes: Reliģija un agrīnie domātāji

Islāms, protams, nav vienīgā reliģija, kas ir aizliegusi augļošanu un nosodījusi to kā amorālu praksi. Aizliegums nodarboties ar augļošanu – vismaz konkrētās tās izteiksmēs – ir labi pazīstams likums gan Bībeles Vecajā, gan arī Jaunajā Derībās. Vecās Derības vairākās vietās ir atsauce uz “augļošanu” jeb procentu likmēm.

5. Mozus grāmatā 23:20: “Tev nebūs prasīt augļus no sava brāļa: nedz augļus no naudas, nedz augļus no pārtikas, nedz augļus no visādām lietām, ko vien var uz augļiem aizdot.”

Līdzīgi, 2. Mozus grāmatā 22:24: “Ja tu aizdod naudu kādam, kas ir no Manas tautas un kas pie tevis ir nabags, tad nekļūsti kā kāds rāvējs un neņem no tā sev augļus.”

3. Mozus grāmatā 25:36-37: “Un neņem no viņa augļus, nedz pagaidas, bet bīsties sava Dieva, un lai tavs brālis dzīvo pie tevis. Neaizdod viņam savu naudu pret augļiem un neaizdod viņam barību pret pagaidām.”

Jeremijas grāmatas 15. nodaļas 10. pantā, pravietis žēlojas, ka viņu  nolād, lai gan viņš nekad nav nevienam naudu aizdevsi, nedz arī ne no viena neko aizņēmies – līdz ar to var saprast, ka šāda nolādēšana varētu būt spēkā, ja viņš to būtu darījis.

Tomēr liekas, ka visnopietnākaiz Vecās Derības pants šajā sakarā ir Ecēhiēla grāmatas 18. nodaļas 13. pants: “Kas naudu aizdod un plēš augļus, – vai tad tāds cilvēks lai dzīvotu? Nē, tam nebūs dzīvot. Tādēļ ka viņš darījis visas šīs negantības, tam jāmirst, viņa asinis lai nāk pār viņu.”

Vecajā Derībā ir arī citas rakstu vietas, kas aizliedz augļošanu un procentu likems, tomēr ilustrācijai pietiek ar augstāk minēto.

“Easton’s Bible Dictionary” (“Īstona Bībeles Vārdnīca”) ir apkopojusi Mozus likumu par procentu likmēm:

“Mozus likums prasa, ka ja kādam no israēla cilts ir vajadzība pēc aizņēmuma, tad tas, ko viņš prasa, ir jādod viņam bez jebkādām procentu likmēm, lai gan augļošana var tikt pielietota attiecībā uz ārzemniekiem (2. Mozus grāmata 22:25, 5. Mozus grāmata 23:19,20, 3. Mozus grāmata 25:35-58). Pēc septiņu gadu noilguma, visi parādi ir jāaptmaksā. Ārzemnieku gadījumā, aizņēmumu var atprasīt. Ebreju valsts vēlākā laika posmā, kad vairojās komerciālā darbība, sākās arī augļošanas prakses attīstība. Tomēr bija aizliets to ņemt no jūdiem (Psalmi 15:5, Zālamāna pamācības 6:1,4; 11:15; 17:18; 20:16; 27;13; Jeremijas grāmata 15:10).”

Diemžēl kā tas ir bieži attiecībā uz praktiskām sadzīves norādēm, Jaunās Derības nostāja ir samērā neskaidra. Saskaņā ar “The Encyclopedia of Religion and Ethics” (“Reliģijas un ētikas enciklopēdija”), “nav tiešu norāžu [par augļošanu/ procentu likmēm], kas varētu vadīt kristīgo apziņu”.  Tomēr Jaunajā Derībā Jēzum piedēvēto mācību vidū ir rakstu vietas, kas liekas pārliecinoši esam pret augļošanu. Kādā rakstu vietā ir atstāstīts, ka Jēzus esot teicis: “Bet mīliet savus ienaidniekus un darat labu un aizdodiet, atmaksu negaidīdami, un tad jūsu alga būs liela un jūs būsit Visuaugstākā bērni; jo Viņš ir laipnīgs pret nepateicīgajiem un ļaunajiem.” (Lūkas evaņģēlijs 6:35)

Šī rakstu vieta dod norādījumu kristiešiem aizdot naudu, negaidot tās atmaksu. Šo var uzskatīt par vienu no “grūtajām pamācībām”, un, kā tas ir labi zināms, kristiešu teologu viedokļi atšķirās jautājumā par to, kā šādas rakstu vietas ir saprotamas un realizējamas dzīvē.[1]

Mateja evaņģēlijā 24:14-28 ir pagara līdzība, kurā Dievs dod dažādu daudzumu monētu (sauktus par “talentiem”) dažādiem kalpiem. Daži no viņiem iegulda naudu un atgriež Dievam vairāk, nekā Dievs viņiem bija devis. Tomēr 18. pants raksturo cilvēku, kuram Dievs iedeva tikai vienu monētu: “Bet tas, kas bija dabūjis vienu, aizgāja un ieraka to zemē un tā paslēpa sava kunga naudu.”

Kad Dievs atkal sasauc savus kalpus un jautā par to, ko viņi ir ar naudu izdarījuši, tas, kurš saņēma tikai vienu talentu, teica:

“Es pazīstu tevi kā bargu cilvēku, tu pļauj, kur neesi sējis, un salasi, kur neesi kaisījis. Es baidījos un aizgāju un apraku tavu talentu zemē. Te viņš ir, ņem savu mantu.” (Mateja evaņģēlijs 25:24-25)

Kungs tad viņam stingri atbild:

“Tu blēdīgais un kūtrais kalps. Ja tu zināji, ka es pļauju, kur neesmu sējis, un salasu, kur neesmu kaisījis, tad tev vajadzēja dot manu mantu naudas mainītājiem; es pārnācis būtu saņēmis savu naudu ar augļiem. Tāpēc ņemiet viņa talentu un dodiet to tam, kam ir desmit talentu. ” (Mateja evaņģēlijs 25:26-28)

Komentējot šo rakstuvietu, “Geneva Study Bible” rakstīts:

“Baņķieri, kuru galdi vai veikali atrodas ārzemēs, kur viņi aizdod naudu uz procentiem. Augļošana, jeb naudas aizdošana uz procentiem, ir Bībelē stingri aizliegta (2. Mozus grāmata 22:25-27, 5. Mozus grāmata 23:19-20). Tas ir aizliegts pat uz tik mazām likmēm kā viens procents (Nehemijas grāmata 5:11). Šis kalps bija jau pateicis divus melus. Pirmkārt, viņš teica, ka viņa kungs ir bargs cilvēks. Šie ir meli, jo Kungs ir žēlsirdīgs un žēlastības pilns. Otrkārt, viņš nosauca savu kunku par zagli, jo viņš pļāva, kur nebija sējis. Visbeidzot, kungs viņam ar sarkasmu teica, ka lai vairotu aizvanojumu, kāpēc gan viņš neaizdod savu naudu uz augļošanas procentiem, lai viņš varētu saukt savu kungu arī par “augļotāju”! Ja kalps to būtu izdarījis, viņa kungs būtu bijis atbildīgs par kalpa darībām un vainīgs augļošanā.”

Balstoties uz Veco on Jauno Derībām, Baznīcas konsīliji aizliedza augļošanu. Ar laiku ne tikai garīdzniekiem, bet arī visi kristiešiem kopumā tika aizliegta auģļošana. Kristīgie domātāji, kā piemēra Akvīnas Toms[2], iztirzāja procentu likmes samēra sīki. “Decree of Gratian grāmtā, kā arī vēlāk Trešajā Lateranas Konsīlijā (Third Lateran Council) (1179), kanons paredzēja ka “acīmredzami augļotāji neitks pielaisti pie vakarēdiena, nedz, ja viņi mirst savā grēkā, saņems kristīgu apbērēšanu.”[3] Ceturtais Lateranas Konsīlijs (1215) noliedza šo praksi, bet atļāva to izmantot jūdiem. Katoļi ieņēma stingru pozīciju pret augļošanu līdz pat 19. gadsimtam. 16. gadsimtā protestantu līderis Mārtiņš Luters arī nosodīja augļošanu, bet ir teikts, ka viņš to atļāva ar cilvēka dabas vājuma izbildinājumu.[4] Kristiešu līderu vidū vispielaidīgākais viedoklis šajā jautājumā bija Kalvinam. Pamazām civilā likumdošana atbrīvojās no Kanoniskajiem Likumiem, un laika gaitā procentu likmes kļuva par ierastu ikdienas parādību.

Procentu likmes nosodīja ne tikai jūdi un kriestieši. Patiesībā arī grieķu filosofi pret to attiecās negatīvi. Aristotelis un citi vadošie grieķu domātāji nosodīja augļošanu. Populārs austriešu ekonomists Eugen von Bohm von Bwerk (pazīstams arī kā Boehm-Bawerk), savā darbā “Capital and Interest” (“Kapitāls un procentu likmes”) rakstīja:

“Antīkās pasaules negatīvie izteikumi, kuru nebija maz, sastāvēja daļēji no liela skaita likumdošanas aktu, kas aizliedza augļošanu, un arī tādu filosofu izteikumiem kā Platons, Aristotelis, abi Katos, Cicero, Seneka un Pantus, utt. Grieķu filosofi uzskatīja naudu par neko vairāk kā apmaiņas mēdiju un tāpēc noliedza naudas aizņēmumu produktivitāti. Aristotelis uzskatīja, ka naudas gabals nevar radīt citu naudas gabalu. Pats par sevi saprotams secinājums bija, ka augļošana ir negodīga.”[5]

Sākotēnji arī Romas Impērija aizliedza procentu iekasēšanu. Līdz ar tirgotāju klases pieaugumu, likumi kļuva pieļāvīgāki, tomēr jorpojām bija bargi aizliegumi procentu likmēm uz aizdevumiem, kā arī likumi, kas aizsargāja aizņēmēju tiesības.

Caur “Venēcijas tirgotāja” varoni Šailoku, Šekspīrs rāda, cik ļoti negatīva attieksme bija pret naudas aizdevējiem. Līdz ar to rodas nepārprotams jautājums – kā augļošana no aizliegtas un negatīvas nodarbes kļuva par Rietumos sociāli pieņemamu un instuticionalizētu praksi?

__________________________________________

[1] Do such sayings represent a perfectionist code, an impossible ideal, an “interim ethic,” or something else? Christian scholars have not been able to agree on the answer to this question. Cf., Lisa Sowle Cahill, Love Your Enemies: Discipleship, Pacifism, and Just War Theory (Minneapolis, MN: Fortress Press, 1994), p. 27.

[2] A review of Aquinas’ thoughts on interest may be found in Rodney Wilson, Economics, Ethics and Religion: Jewish, Christian and Muslim Economic Thought (Washington Square, New York: New York University Press, 1997), pp. 82-85. In reality, though, like much of the Christian thought on just war, Aquinas was heavily influenced by pre-Christian Greek and Roman thought.

[3] El-Gousi, p. 114.

[4] Cf., Anwar Iqbal Qureshi, Islam and the Theory of Interest (Lahore, Pakistan: Sh. Muhammad Ashraf Publications, 1974), p. 8.

[5] Boehm Bawerk, Capital and Interest (1959), Vol. I, pp. 10-11, Quoted from Afzal-ur-Rahman, Economic Doctrines of Islam (Lahore, Pakistan: Islamic Publications Limited, 1976), vol. III, p. 11. Also see Qureshi, p. 6; El-Gousi, p. 114.

_________________________________________

Autors: Jamal al-Din Zarabozo; šī raksta tulkojums ir veikts www.parislamu.com pārraudzībā no tā angliskās versijas, kas atrodama: https://www.islamreligion.com/articles/542/interest-and-its-role-in-economy-and-life-part-3/

(Article by:Jamal al-Din Zarabozo; this article has been translated by www.parislamu.com from the English article at https://www.islamreligion.com/articles/542/interest-and-its-role-in-economy-and-life-part-3/)