Laila Brence | Karači, Pakistāna; Ceturtdiena, 14. jūlijs (2011)

Ir nedēļas nogale un mēs kā parasti ar ģimeni dodamies apciemot radus. Iesēžos ar bērniem mašīnā – gaidam tik tēti, kas ir mūsu šoferis. Lai gan arī man ir autovadītāja tiesības, pati pie stūres Karači vēl neesmu sēdusies. Latvijā esot, vīrs bez bažām baudīja pasažiera godu, ļaudams man stūrēt, jo man uzticas. Tomēr Karači viņš neļauj man sēsties pie stūres. „Ne jau Tevī ir vaina,” viņš saka, „bet tajos citos, kas ir uz ceļa.” Labi saprotu, ko viņš ar to domā, jo šoferi Karači ir ļoti pārgalvīgi un bieži neievēro nekādus satiksmes noteikumus. Ārzemniekiem noteikti iesaku nedoties Karači ielu satiksmē bez nervu zālēm kabatā!

Kad 2000. gada janvārī pirmo reizi iznācu no Karači lidostas un iesēdos vīra automašīnā, biju no sirds pateicīga Dievam, ka, nonākot galapunktā, no tās izkāpu joprojām dzīva. Pieradusi pie Latvijas un citviet Rietumos esošās ielu satiksmes sakārtotības, es biju krietni vien nepatīkami pārsteigta par Karači ielu haosu un skaļumu. Tāda nu šeit ir pilsētas satiksmes realitāte – šoferi brauc ātri, bieži neievēro braukšanas joslas un pie signāliem apstājoties atstāj tik vien pāris centimetrus starp sevi un apkārtējām mašīnām. Drošības jostas praktiski lietotas netiek, pagrieziena signāla ieslēgšana tiek uzskatīta par nevajadzību apgrūtinājumu un braukšana pa vienvirziena ielu pretējā virzienā nav nekas neierasts. Gavenais ka tiek, kur vajag, un ātri! Es jau vienmēr smejos, ka ja es izbrauktu Karači ielās un pieklājīgi stāvētu ar ieslēgtu pagrieziena signālu pārbraukšanai pāri pretējai joslai, tad nostāvētu tur droši vien pusi dienas, jo neviens nepalaistu. Braukšanai Karači ielās ir vajadzīga zināma deva nekaunības.

Ielu satiksmes dalībnieku saime ir ļoti raiba. Kā jau visur citur pasaulē, pilsētas rajona turīguma līmenis nosaka automašīnu izmērus. Bagātie brauc milzu ‘pilīs’, bet nabadzīgākie tādos auto, kas knapi turas kopā. Nabadzīgākajos rajonos gan ir vairāk motociklu – tik daudz, ka reizēm pat liekas, ka tie skrien ap mašīnām kā pārceļojošs skudru pūznis. Ārzemniekus parasti krietni šokē arī šejienes motociklu ‘ietilpīgums’ – uz tiem sēž ne tikai vadītājs, bet arī visa viņa ģimene: tēvam priekšā parasti uztupināts kāds mazāks bērns, kas uz vakarpusi turpat saldi uz benzīnbākas snauž, aiz muguras vēl divas atvases, bet cieši saspiesto rindu noslēdz mamma, kura vienmēr sēž ar abām kājām uz vienu pusi, klēpī turot pašu mazāko bēbi.

Izmēru ziņā, rikša ieņem vietu transporta līdzekļu rindā tūlīt pēc motocikla. Rikša ir savdabīga vietējā taksometra versija ar trīs riepām (vienu priekšā un divām aizmugurē), vietu autovadītājam un divām sēdvietām viņam aiz muguras. Tā kā rikšai nav durvju un tās nevar sasniegt lielu braukšanas ātrumu, tās ir īpaši iecienītas sieviešu vidū kā drošāks aizvietotājs tradicionālajam taksometram. Ja nu kas atgadās, tad pasažieres var vienkārši izlēkt no rikšas laukā.

Ievērības cienīgi ir arī pilsētas autobusi – tik raibus un krāsainus neesmu redzējusi nekur citur pasaulē! Katrs autobuss šeit ir mākslas darbs, kas ir izdaiļots ar krāsainiem rakstiem no vienas vietas. Arī pasažieru izvietojums autobusos ir savdabīgs: sievietes un bērni kāpj iekšā tikai pa priekšejām durvīm, bet vīrieši tikai pa aizmugurējām, un tad arī attiecīgi autobusos tāpat atdalīti sēž. Gluži kā rikšām, arī autobusiem durvju nav – tajās parasti ‘karājas’ biļešu pārdevēji, kuriem bieži iekšā vienkārši nav vietas. Pašās pārblīvētākajās stundās, autobusi vadā pasažierus pat uz jumtiem, kur tie uzrāpjas pa šaurām trepītēm, kas stiepjas pāri autobusa aizmugurējam logam. Reizēm man sirds nodreb, skatoties uz šiem autobusiem, jo arī to šoferi ir ārkārtīgi pārgalvīgi. Bieži viņi rīko ātruma sacensības pilsētas ielās – kurš pirmais nokļūs līdz nākamajai pieturai, lai uzņemtu pasažierus.

Jāatzīs tomēr, ka par spīti ielās joprojām valdošajam haosam, beidzamo gadu laikā Karači satiksme ir mainījusies uz labo pusi ielu uzlabojumu dēļ. Brauktuvju kvalitāte ir stipri stipri gājusi uz augšu un krustojumos ir sacelts daudz tiltu un apakšzemes izbrauktuvju, kas palīdz satiksmei labāk kustēties uz priekšu sastrēgumstundās. Tādējādi pati garākā Karači iela Shara-e-Faisal ir izveidota par ‘zaļo koridoru’ teju vai 20 kilometru garumā bez neviena luksofora.

Ja nu jums gadījumā ir apnikušas Eiropas kārtīgās ielas un prasās pēc ekstrēmākām izjūtām, droši brauciet vasaras atvaļinājumā ciemos uz Karači un izbaudiet mūsu haosu!