Autors: Ibn Kojjims al Džauzijja

Ir desmit bezjēdzīgas lietas:

1. Zināšanas, kurām atbilstoši nerīkojamies.

2. Rīcība, kurai nav patiesa, godīga nolūka, un kura arī nepamatojas uz sekošanu pareizam piemēram.

3. Nauda, kura tiek uzkrāta un netiek lietota – īpašnieks netērē to nedz priekam šajā dzīvē, nedz arī lai gūtu atalgojumu nākamajā dzīvē.

4. Sirds, kurā nav mīlestības un ilgas pēc Dieva un meklēšanas tuvoties Viņam.

5. Ķermenis, kurš neklausa Dievu un nekalpo Viņam.

6. Mīlestība uz Dievu, nepaklausot Viņa pavēlēm un nemeklējot Viņa labpatiku.

7. Laiks, kas nav izlietots, izpērkot grēkus vai tverot iespējas darīt labu.

8. Prāts, kas domā bezjēdzīgas lietas.

9. Kalpošana tiem, kuri netuvina tevi Dievamun nepalīdz tev tavā dzīvē.

10. Cerības un bailes no radības, kura atrodas Radītāja varā. Radība bez Radītāja gribas nevar sev nedz kaitēt, nedz dot labumu; nedz dot nāvi, nedz dzīvību, nedz arī sevi augšāmcelt.

No šīm bezjēdzīgajām lietām lielākās bezjēdzīgumā ir sirds un laika bezjēdzīga izšķiešana. Mēs izšķērdējam sirdi, kad dodam priekšroku šai dzīvei pār nākamo dzīvi. Savukārt laiks ir izšķērdēts nepārtrauktās cerībās. Iznīcība notiek sekojot iegribām un dzīvojot nepārtrauktās cerībās, kamēr viss labais tiek atrasts sekojot taisnajam ceļam un gatavojot sevi uz tikšanos ar Dievu.

Cik savādi, ka kad Dieva kalpam ir (pasaulīga) problēma, viņš meklē un lūdz Dieva palīdzību, bet viņš nekad nelūdz Dievam izārstēt viņa sirdi pirms tā nomirst no zināšanu trūkuma un stulbuma, novārtā atstāšanas, iegribu piepildīšanas un no reliģisko jaunievedumu pārpilnības. Patiesi, kad sirds nomirs, indivīds nekad nesapratīs viņa grēku nozīmīgumu un ietekmi.

(Ibn Kojjims, gandrīz 700 gadus atpakaļ.)