Un nerunā viņš pēc [savām] iegribām – tā ir vien atklāsme, kas [viņam] tiek atklāta.(Kurāns 53:3-4)

Vai Muhammads (s) varēja būt Kurāna autors? Vai tuksneša iedzīvotāji ir spējīgi uzrakstīt tādu grāmatu kā Kurāns, kur atrodamas pārsteidzošas pagājušo gadsimtu tautu, reliģiju un praviešu dzīves detaļas, kā arī mūsdienās pierādīti zinātniski fakti?

Kurš tad patiesībā ir tā visa avots?

Laika gaitā, kristiešu vidū ir iesakņojušies dažādi kļūdaini priekšstati par islāmu, Muhammadu (s) un muslimiem. Piemēram, daudzi no viņiem pat mūsdienās ir pārliecināti, ka Kurānā ir doti norādījumi kristiešu slepkavošanai un norādīts muslimu pamatmērķis – pievērst visus islāmam. Pastāv viedoklis, ka, ceļojot pa dažādām valstīm, Muhammads (s) ir klausījies nostāstus par kristietību un jūdaismu, un šie stāsti savukārt no viņa mutes pārtapa Kurānā. Šie mīti uzradās drīz pēc tam, kad Dievs lejupsūtīja pirmās Kurāna atklāsmes.

Nevajadzētu aizmirst arī to, ka pravietis (s) neprata nedz rakstīt, nedz lasīt. Aizstāvot Savu vēstnesi, Dievs Kurānā saka:

Saki: „[Zvēru pie Dieva], ja savāktos cilvēki un džini, lai radītu ko līdzīgu šim Kurānam, viņiem neizdosies radīt ko līdzīgu tam, pat ja viņi būs viens otram par palīgu.” (Kurāns 17:88)

Kārtojot Mekā darba lietas, Muhammads (s) uzturēja sakarus ar kādu ne-arābu jaunekli. To redzot, neticīgie Mekas iedzīvotāji sāka runāt, ka tieši no šī jaunekļa Muhammads (s) arī smeļas savas ‘atklāsmes’. Dievs Kurānā atspēko šos melus:

Atbildi, ka to ar patiesību nolaida Svētais gars no tava Kunga, lai stiprinātu tos, kuri noticēja, un [tas būtu] par vadību un labu vēsti ticīgajiem! Un [zvēram pie Dieva] nudien Mēs zinām, ka viņi saka: „Viņu vienkārši apmāca kāds cilvēks!” Tā [cilvēka] mēle [valoda], uz kuru viņi norāda, ir sveša [svešvaloda], bet šī ir skaidra arābu valoda. (Kurāns 16:102-103)

Muhammadu (s) apsūdzēja melos, buršanā, ārprātā un nosauca par dzejnieku. Taču sirds dziļumos kureišīti paši tam neticēja, jo Mekas iedzīvotāji Muhammadu (s) labi pazina jau no bērnības un pirms islāma atnākšanas nekad nebija apšaubījuši viņa teikto. Visaugstākais Dievs saka:

[Zvēru] pie zvaigznes, kad tā krīt – nav jūsu biedrs nomaldījies, nav arī neceļos noklīdis! Un nerunā viņš pēc [savām] iegribām – tā ir vien atklāsme, kas [viņam] tiek atklāta. Viņu iemācīja spēkā stiprais. (Kurāns 53:1-5)

Balstoties uz šiem neloģiskajiem ‘pierādījumiem’, tiek apgalvots, ka Muhammada (s) mērķis bija materiālā labklājība, tiekšanās pēc varas un vienotas arābu valsts izveidošana. Taču pat neliela šo ‘pierādījumu’ detalizēta izpēte liecina, ka tie nebija Muhammada (s) mērķi.

Ja Muhammads (s) kāroja materiālo labklājību, tad kāpēc viņš atteicās no bagātībām, ko viņam piedāvāja kureišīti? Kāpēc gan viņš, būdams pirmais muslimu valsts pārvaldītājs, dzīvoja un no šīs pasaules aizgāja, piekopdams ļoti pieticīgu dzīvesveidu? Daudzos hadīsos ir minēts, ka pravietis (s) nereti salīdzināja sevi ar ceļinieku šajā iznīcīgajā pasaulē – ar cilvēku, kurš īslaicīgi te ienācis ar domu, ka pasaule nav mūžīga.

Ja Muhammads (s) būtu kārojis varu, tad viņš, baudīdams cieņu Mekas iedzīvotāju vidū, vēl pirms islāma atnākšanas, neiesaistoties karos un nepārceļoties uz Medīnu, ļoti vienkārši varēja kļūt par arābu vadoni. Viņš arī teica: „Neslaviniet mani kā kristieši slavina Jēzu, Marijas dēlu, bet sakiet: ‘Viņš – Dieva kalps un Viņa vēstnesis.’” Viņa vienkāršība kalpoja par piemēru citiem, un viņš aizliedza cilvēkiem celties kājās, lai sveicinātu viņu. Arī sarunājoties ar saviem līdzgaitniekiem, viņš vienmēr sēdēja tiem līdzās uz grīdas.

Ja Muhammada (s) mērķis bija arābu apvienošana un to cildināšana, tad kāpēc Kurānā ir pieminēts ‘Izraēla dēlu’ kādreizējais pārākums pār citām tautām:

Ak, Izraēla dēli! Pieminiet Manu žēlastību, kuru Es jums izrādīju, un to, ka Es izvēlējos darīt jūs pārākus pār visām pasaulēm! (Kurāns 2:47)

Kā zināms, savstarpēju nepatiku arābi un ebreji izjuta jau tajos senajos laikos, un Muhammads (s) varēja Kurānā uzrakstīt par arābu pārākumu, tādējādi gūstot labumu, izvairoties no konfrontācijas ar saviem ciltsbrāļiem, radiem un veselām tautām. Kurānā ir teikts:

Un, kad viņiem lasa Manas zīmes, skaidrām esot, tie, kuri necer uz satikšanos ar Mums, saka: „Atnes mums citu Kurānu vai aizvieto šo,” saki: „Man nepienākas pašam no sevis tajā ko aizvietot. Es tikai sekoju tam, kas man tiek atklāts. Patiesi, es baidos no soda diženā dienā, ja nepaklausīšu savu Kungu.” (Kurāns 10:15)

Ja Muhammads (s) ir Kurāna autors, tad kāpēc viņš pats sev izsaka pārmetumus par savu rīcību? Ir zināms gadījums, kad pravietis (s), esot aizņemts sarunā ar sabiedrībā nozīmīgiem cilvēkiem, atraidīja akla cilvēka lūgumu pastāstīt viņam par islāmu. Kurānā par šo gadījumu ir teikts:

Sarāva pieri un novērsās, jo viņam klāt pienāca aklais. Un kas tev dos zināt, varbūt viņš šķīstīsies vai pieminēs pamācību, un atgādinājums nesīs viņam labumu. (Kurāns 80:1-4)

Līdzīgu piemēru ir daudz, un domājošiem cilvēkiem tie kalpo kā pierādījums tam, ka Muhammads (s) nevar būt Kurāna autors. Patiesi, Pats Visaugstākais caur Kurānu ir vadījis un nemitīgi vada visus muslimus. Nav šaubu, ka: „Šis Raksts [grāmata] – nav šaubu tajā – ir vadība dievbijīgajiem.” (Kurāns, 2:2)

———————————–

Raksta autors: Eldars Zaganšins

Raksta avots: www.whyislam.ru