Gavēšana Muharrama mēnesī

Pravietis Muhammads (s) teica: “Labākie gavēņi pēc Ramadāna mēneša ir tie, kas veikti Muharrama laikā.”

Lai gan gavēšana Muharrama mēnesī nav obligāta, tas, kurš no savas brīvas gribas izvēlas gavēt, saņems bagātīgu Dieva atalgojumu. Saskaņā ar minēto hadīsu, gavēņi, kas veikti Muharrama mēnesī, ir visvairāk atalgotie nafl gavēņi (t.i., gavēņi, kas nav obligāti, un kurus cilvēks izvēlas ievērot pēc paša gribas).

Hadīss nenorāda, ka atalgojums par Muharrama gavēņiem sasniedzams, gavējot tikai pilnu mēnesi. Tieši pretēji, katra šajā mēnesī nogavētā diena saņem atsevišķu atalgojumu. Tāpēc mums jātiecas cik spējam izmantot šo lielisko iespēju.

Ašūras diena

Lai gan Muharrama mēnesis ir viens no četriem svētītajiem muslimu gada mēnešiem, tomēr tā desmitais datums ir vissvētītākais. Šī diena saucas Ašūra.

Saskaņā ar Ibn Abbasu, kad Pravietis (s) migrēja uz Medīnu, viņš atklāja, ka ebreji mēdza gavēt desmitajā Muharrama dienā. Viņi teica, ka šī ir tā diena, kurā pravietis Mūsa (Mozus) un viņa sekotāji brīnumaini šķērsoja Sarkano jūru, kuras ūdenī tika noslīcināts faraons. To dzirdot, Pravietis (s) teica: “Mēs esam tuvāk radniecīgi ar Mūsu, nekā jūs” un lika arī muslimiem gavēt Ašūras dienā. (Abu Daūds)

Tāpat vairākos autentiskos atstāstos ir minēts, ka sākotnēji gavēšana Ašūras dienā bija muslimiem obligāta. Tikai vēlāk, kad Ramadāna gavēnis kļuva par obligātu, Ašūras gavēnis vairs nebija obligāts. Pravieša (s) sieva Aiša teica: “Kad Pravietis (s) atnāca uz Medīnu, viņš gavēja Ašūras dienā un lika to darīt arī citiem. Bet kad Ramadāna gavēnis kļuva par obligātu, gavēņa pienākums attiecās tikai uz Ramadānu un Ašūras gavēņa obligātā daba tika atcelta. Ja kāds vēlas, tad viņš var gavēt šajā dienā, bet ja nevēlas, tad var negavēt.”

Tomēr Pravietis (s) turpināja gavēt Ašūras dienā arī pēc tam, kad Ramadāna gavēnis kļuva par obligātu. Abdullāhs ibn Masūds ziņo, ka Pravietis (s) deva priekšroku Ašūras gavēnim pār citām gavēņa dienām, un deva priekšroku Ramadānam pār Ašūras gavēni. (Bukhārī, Muslims)

Īsumā: vairāki autentiski hadīsi apstiprina, ka gavēnis Ašūras dienā ir Pravieša (s) sunna, kuras ievērošana sniedz lielu atalgojumu.

Saskaņā ar kādu citu hadīsu, Ašūras gavēnim ir jāpievieno vēl viena gavēņa diena vai nu pirms, vai pēc tā. Tas nozīmē, ka ir jāgavē divas dienas: devīto un desmito vai desmito un vienpadsmito Muharrama dienu. Iemesls tam ir Pravieša (s) norādījums, ka ebreji mēdza gavēt tikai Ašūras dienā, un tā kā Pravietis (s) vēlējās nodalīt islāmisko gavēni no ebreju gavēņa, tad muslimiem ir jāgavē viena diena papildus Ašūras gavēnim.

Jaunievedumi

Viss iepriekš minētais par Ašūru balstījās uz autentiskiem avotiem. Tomēr ir leģendas un nepareizi priekšstati par Ašūru, kas ir iesakņojušies neizglītotu muslimu prātos un kuriem nav nekādu pamatojumu autentiskos islāma avotos. Daži no šiem nepareizajiem priekšstatiem ir:

• Šajā dienā tika radīts pravietis Ādams.
• Šajā dienā piedzima pravietis Ibrahīms (Abrahāms).
• Šajā dienā Dievs pieņēma pravieša Ibrahīma grāku nožēlu.
• Šajā dienā iestāsies Kijāma (pastardiena, tiesas diena).
• Tas, kurš nomazgāsies Ašūras dienā, nekad neslimos.

Visi šie un līdzīgi pieņēmumi ir absolūti nepamatoti, un ar tiem saistītās tradīcijas nav autentiskas.

Huseina nogalināšana

Daži mēdz gatavot īpašus ēdienus Ašūras dienā. Arī šai praksei nav autentiska pamatojuma islāma avotos. Vēl citi apgalvo, ka Ašūras svētība ir tajā, ka šajā dienā mocekļa nāvē tika nogalināts Pravieša (s) mazdēls Huseins, kurš piedalījās karā pret Sīrijas armiju. Bez šaubām, Huseina nogalināšana ir viena no traģiskākajām dienām mūsu vēsturē. Tomēr Ašūras svētība nevar tikt saistīta ar šo atgadījumu pavisam vienkārša iemesla dēļ – tās svētība tika apstiprināta Pravieša (s) laikā vēl pirms Huseina dzimšanas. Tieši pretēji, tas, ka Huseins tika nogalināts šajā dienā, kalpo kā uzslava viņam.

Vēl viens nepareizs priekšstats par Muharrama mēnesi ir tāds, ka šis mēnesis ir ļauns vai nelaimi nesošs, jo tajā tika nogalināts Huseins. Tieši šī aizsprieduma dēļ, muslimi cenšas neturēt kāzas Muharrama mēnesī. Šis jau atkal ir nepareizs pieņēmums, kuram nav nekāda pamatojuma nedz Kurānā, nedz Sunnā. Pravietis (s) bija kategoriski pret šādiem aizspriedumiem. Ja kāda slavena cilvēka nāve konkrētā dienā paradītu šo dienu par neveiksmīgu uz visu turpmāko nākotni, tad būtu grūti atrast 365 gada dienu vidū kādu veiksmīgu dienu, jo katrā vēstures dienā ir miris kāds slavens cilvēks. Kurāns un Sunna ir atbrīvojuši mūs no šādiem aizspriedumiem – mums tiem nav jāpievērš absolūti nekāda uzmanība.

Vēl viena nepareiza prakse šajā mēnesī ir turēt īpašas sēru ceremonijas par godu Huseina nogalināšanai mocekļa nāvē. Kā jau ir minēts iepriekš, Karbalas notikums ir viens no traģiskākajiem islāma vēsturē, taču Pravietis (s) ir mums aizliedzis noturēt sēru ceremonijas par godu kāda cilvēka nāvei. Džahīlijas (pirms islāma neziņas) laika ļaudis mēdza sērot par saviem mirušajiem radiniekiem, skaļi vaimanājot, plēšot savas drēbes un sitot sev pa vaigiem un krūtīm. Pravietis (s) aizliedza muslimiem to darīt, tā vietā liekot viņiem būt pacietīgiem, sakot “no Dieva mēs visi nākam un pie Viņa mēs atgriežamies”. Šajā sakarā ir zināmas vairākas autentiskas tradīcijas. Viena no tām ir: “Tas, kurš sit sev pa vaigiem, plēš savas drēbes un skaļi raud, kā to dara džahīlijas ļaudis, nav viens no mums.”

Visi autentiskie islāma juristi ir vienisprātis, ka šāda veida sēras ir absolūti aizliegtas. Pat Huseins, īsi pirms savas nāves, deva padomu savai mīļotajai māsai Zeinabai nesērot par viņa nāvi šādā veidā. Viņš teica: “Mana mīļā māsa, es zvēru pār tevi, ka gadījumā, ja es miršu, tu neplēsīsi savas drēbes, neskrāpēsi savu seju, nedz arī nolādēsi kādu manis dēļ vai lūgsi Dieva pēc savas nāves.”

Šis Huseina padoms norāda, ka šāda veida sēras ir noliedzis pat viņš pats. Muslimiem ir jāizvairās no šādas prakses un jādzīvo saskaņā ar Pravieša (s) mācībām.

————————————————-

Raksts sagatavots pēc grāmatas “Islamic Months: Merits and Precepts” (autors: Muhammad Taqi Usmani) materiāliem.