Tauhīds – ticība Dieva vienotībai

Pati galvenā un svarīgākā Pravieša Muhammada (s) mācība ir ticība Dieva vienotībai. To izsaka islāma svarīgākie vārdi, ticības apliecinājums: “Nav dieva kā vien Dievs” (“Lā ilāha illallāh”). (Tulk. piez.: Teoloģiski precīzāka nozīme ir: “Nekas nav pielūgsmes vērts kā vien Dievs.”) Šī skaistā frāze ir islāma pamatprincips, tā balsts un būtība. Tieši šis ticības apliecinājums atšķir īstu muslimu no kāfira (neticīgā), mušrika (cilvēka, kas piedēvē Dievam un Viņa Dievišķīgumam partnerus) vai darijā (ateista).

Šīs frāzes apliecināšana vai noliegšana rada milzīgu atšķirību starp cilvēkiem. Tie, kas tic šim apgalvojumam, veido vienu veselu kopienu, un tie, kuri tam netic, pieder pretējam grupējumam. Ticīgajiem ir apsolīta netraucēta augšupeja un panākumi šajā pasaulē un pēc nāves, bet tos, kas atsakās ticēt šim apgalvojumam, gala rezultātā gaida negods un pazudināšana.

Taču atšķirība starp ticīgo un neticīgo neslēpjas dažu vārdu tukšā skandēšanā. Ir skaidrs, ka vienas vai divu frāžu atkārtošana pati par sevi neko neizšķir. Īsto atšķirību nosaka apzināta šīs doktrīnas pieņemšana un pilnīga tās ievērošana praktiskajā dzīvē. Izsalkums nav remdējams, vienkārši atkārtojot vārdu “ēdiens”, tāpat kā slimība nav izdziedināma, skandējot medikamentu receptē rakstīto.

Tāpat arī ticības apliecinājuma vārdi, atkārtojot tos bez izpratnes, nevar radīt tādu apvērsumu, kāds ir to spēkā. Šāds apvērsums var notikt tikai tādā gadījumā, ja cilvēks pilnībā izprot šīs doktrīnas nozīmi, pieņemt to un ievēro visu, ko tā nosaka un paredz. Mēs izvairāmies no uguns, jo zinām, ka tā dedzina; mēs turamies pa gabalu no indes, jo zinām, ka tā var nest nāvi. Līdzīgi, ja tauhīda (monoteisma) īstā nozīmē tiek pilnībā izprasta, mēs izvairāmies gan ticībā, gan darbos no jebkādām neticības, ateisma un politeisma izpausmēm. Tās ir ticības Dieva vienotībai dabiskās sekas.

Kalimā (lā ilāha illallāh – nekas nav pielūgsmes vērts kā vien Dievs) nozīme

Arābu valodā vārds “ilāh” nozīmē “tas, kurš tiek pielūgts”, proti, būtne, kas sava diženuma un varenības dēļ ir pielūdzama, kuras priekšā ir jāpaklanās pazemībā un padevībā. Jebkas vai jebkurš, kam piemīt cilvēka prātam neaptverami liela varenība, arī tiek dēvēts par “ilāh”. Jēdziens “ilāh” arī nozīmē bezgalīgu varu un ietver domu, ka pārējie ir atkarīgi no “ilāh”, bet pats “ilāh” nav atkarīgs ne no viena. “Ilāh” arī norāda uz kaut ko neizdibināmu un noslēpumainu. Vārdam “khuda” persiešu, “deva” hindu un “god” angļu valodā ir līdzīgas konotācijas. Citās valodās arī ir vārdi ar līdzīgu nozīmi. (Tulk. piez.: Latviskā variantā ir “Dievs”, un nevajag aizmirst, ka tas ir tas pats vārds, par kuru lasām sengrieķu mītos: Zevs. (Zeus, Dios, Theos) Kristieši zinās teju identisku “ilāh” analoģiju vārdā “eloh-īm”.)

Vārds “Allāhs”, turpretim, ir Dieva personvārds. “Lā ilāha illallāh” burtiski nozīmē “nav cita ilāh kā vien Viena Varena Būtne vārdā Allāhs”. Tas nozīmē, ka plašajā visumā nav pilnīgi neviens cits pielūgsmes cienīgs kā vien Allāhs, ka tikai Viņa priekšā ir jāpaklanās padevībā un pielūgsmē, ka Viņam vienīgajam pieder visa vara, ka mums visiem ir vajadzīga Viņa labvēlība un ka mums ir jālūdz Viņa palīdzība. Viņš ir neizdibināms mūsu uztveres spējām, un mūsu intelekts nespēj aptvert Viņa būtību.

Tagad, kad esam noskaidrojuši šo vārdu jēgu, apskatīsim sīkāk to patieso nozīmīgumu.

Aplūkojot cilvēces vēstures pašus pirmsākumus, kā arī senākos atrastos antīkās pasaules reliktus, kļūst skaidrs, ka katrā laikmetā cilvēki ir atzinuši kādu dievību vai dievības un pielūguši tās. Arī mūsdienās katra tauta, no pašām primitīvākajām līdz attīstītākajām, tic kādai dievībai un to pielūdz. Dievības pielūgsme ir ierakstīta cilvēka būtībā. Kaut kas cilvēka dvēselē liek viņam to darīt.

Taču rodas jautājums: kas ir šis kaut kas un kādēļ cilvēkam rodas nepieciešamība tā rīkoties? Atbilde uz šo jautājumu ir meklējama, aplūkojot cilvēka stāvokli plašajā Visumā. Ne cilvēks, ne cilvēka daba nav visvareni. Cilvēks nav ne pašpietiekams, ne pašeksistējošs, tāpat arī viņa iespējas nav neierobežotas. Patiesībā cilvēks ir vājš, bezspēcīgs, atkarīgs un niecīgs.

Cilvēka eksistence ir atkarīga no neskaitāmiem spēkiem, kas nav cilvēka varā. Dažkārt šie spēki pavisam viegli nonāk cilvēka rīcībā, citkārt tie viņam nav pieejami. Cilvēks cenšas iegūt dažādas svarīgas un vērtīgas lietas, un dažreiz tas viņam izdodas, bet citreiz neizdodas, jo šo lietu iegūšana nav pilnībā viņa varā. Cilvēks ir pakļauts dažādiem draudiem; nelaimes gadījums var izbojāt cilvēka mūža darbu vienā mirklī, sagadīšanās var sagraut visas cerības, slimība, raizes un dabas katastrofas nemitīgi apdraud cilvēku un traucē sasniegt laimi. Cilvēka mēģinājumi atbrīvoties no šiem postošajiem spēkiem var gan gūt panākumus, gan arī neizdoties.

Pastāv daudzas parādības, kuru varenība un diženums iedveš cilvēkā bijību. Kalni un upes, milzīgi dzīvnieki un nikni zvēri. Cilvēks piedzīvo zemestrīces, vētras un citas dabas stihijas. Viņš vēro, kā virs galvas sabiezē un satumst mākoņi, dzird pērkona dārdus, redz zibens atplaiksnījumus un pieredz lietus gāzes. Viņš redz sauli, mēnesi un zvaigznes mūžīgā kustībā. Cilvēks pārdomā to, cik milzīgas, spēcīgas un diženas ir šīs parādības un cik bezspēcīgs un nenozīmīgs ir viņš pats salīdzinājumā ar tām.

Šīs diženās parādības, no vienas puses, un nojausma par savu nevarīgumu, no otras puses, liek cilvēkam dziļi apzināties savu vājumu, niecību un bezpalīdzīgumu. Tādēļ ir pavisam dabiski, ka šī apziņa rada primitīvo dievības ideju. Cilvēks aizdomājas par spēkiem, kas veidojuši šīs parādības. Šo spēku varenība liek viņam meklēt to palīdzību. Cilvēks vēlas tiem izpatikt, lai tie būtu viņam labvēlīgi, un baidās tos sadusmot, lai netiktu iznīcināts.

Pašā primitīvākajā neziņas stadijā cilvēks domā, ka milzīgajiem dabas objektiem, kuru diženums un varenība ir redzami un kas var būt tam kaitīgi vai labvēlīgi, piemīt īstā vara un spēks un tādēļ tie ir dievišķi. Tādējādi cilvēks sāk pielūgt kokus, dzīvniekus, upes, kalnus, uguni, lietu, gaisu, debess ķermeņus un daudzus citus objektus. Šī ir visdziļākās neziņas forma.

Kad neziņa tiek nedaudz kliedēta, un cilvēka intelektuālo apvārsni kaut cik sāk apspīdēt zināšanu gaisma, viņš saprot, ka šie milzīgie un varenie objekti paši par sevi ir bezspēcīgi un atkarīgi, vai drīzāk tie ir vēl bezspēcīgāki un atkarīgāki nekā cilvēks. Lielākais un stiprākais dzīvnieks nomirst tāpat kā pats mazākais mikrobs, milzīgas upes applūst un izžūst, augstākos kalnus pats cilvēks uzspridzina un nojauc, zemes auglīgums nav zemes varā – ūdens to dara ražīgu un sausums neauglīgu. Pat ūdens nav neatkarīgs. Tas ir atkarīgs no gaisa, kas atnes mākoņus. Gaiss arī ir bezspēcīgs, jo tā lietderīgumu nosaka citi iemesli. Mēnesi, sauli un zvaigznes arī saista visaptverošs likums, kas nepieļauj to novirzīšanos ne par mata tiesu.

Pēc šādām pārdomām cilvēks sāk pieņemt iespēju, ka pastāv kāds noslēpumains dievišķas dabas spēks, kas kontrolē visus šos redzamos objektus un kam varētu piederēt visa vara. Šīs domas rada ticību neizdibināmiem spēkiem, kas slēpjas aiz dabas parādībām, neskaitāmiem dieviem, kas regulē dažādus dabas aspektus, piemēram, gaisu, gaismu un ūdeni. Cilvēks atveido šos dievus taustāmos veidolos un simbolos un sāk pielūgt šos veidolus un simbolus. Arī šī ir neziņas forma, jo pat šajā cilvēka intelektuālā un kultūras svētceļojuma stadijā īstenība paliek apslēpta cilvēka acīm.