Viņi teica: “Mūsu Kungs! Mēs izdarījām netaisnību pret sevi, un, ja Tu mums nepiedosi un mūs nežēlosi, mēs nudien būsim [vieni] no zaudētājiem!” (Kurāns 7:23)

Es satiku viņu mazītiņas divistabu mājeles priekšā, kaut kādā Dievs-vien-zina nomalē, kur rēgojās kaudzes puvušu atkritumu un plastmasas pudeļu. Viņai bija stipra, rozā seja un viņa smaržoja pēc ziepēm. Ziepēm un, kaut kāda iemesla dēļ es to neatpazinu, muskusa.

Mūsu tikšanās bija pavisam nejauša. Man bija deviņpadsmit un es vadīju auto pirmo reizi bez instruktora. Mašīna saplīsa nekurienes vidū un man nācās zvanīt uz mājām. Brālis teicās atbraukt man pakaļ pēc stundas; laukā bija neciešams karstums. Man slāpa, un tas atspoguļojās manā sejā. Es atspēru vaļā durvis un izrāpos laukā. Apkārt esošā dvinga un mušas man tūlīt uzdzina nelabumu, un es nostūmu cepuri lejup uz pieres, vēlēdamās, kaut tas viņas atbaidītu.

Tieši tad es viņu satiku.

Viņa bija dārzā, glītajā dārziņā, kas ieskāva viņas mazītiņo divistabu mājeli no manis pa labi. Es viņu ieraudzīju, viņa ieraudzīja mani, un es nekavējoties novērsu skatienu. Pēc pus minūtes, viņa pienāca man klāt. Viņai rokās bija paplāte un uz paplātes – glāze ūdens.
„Iedzer, meitiņ,” viņa teica, tuvinot man glāzi.

„Nē, paldies,” es atteicu mazliet noraidoši. Es jutu slāpes, bet nebiju tik izslāpusi, lai kristu tik zemu: pieņemtu glāzi ūdens no noskrandušas sievietes, kad ar naudu, kas bija man kabatā, es varēju nopirkt duci Pepsi pudeļu. Līdz tādam degradācijas līmenim es patiešām pat sapņos nespēju iedomāties krist.

„Es redzēju karu, kad biju jaunāka,” viņa klusi atbildēja.

„Ak tā,” es atteicu, prom aizgriežoties. Nepatika manā tonī tagad bija jau daudz jūtamāka, un es necentos to slēpt. Temperatūrai kāpjot un smeldzīgajai saulei dedzinot manu galvu, es ne par mata tiesu nebiju gatava klausīties fanātiskus stāstus, kas likās tūlīt plūdīs no šīs vecās, sirmās sievietes, kura smaržoja pēc ziepēm.

Ziepēm un, kaut kāda iemesla dēļ es to neatpazinu, muskusa.

Viņa nepievērsa manai nepatikai ne mazāko uzmanību. Pavisam mierīgi, viņa turpināja. „Tur bija daudz cilvēku,” es dzirdēju viņu sakām. „Cilvēku cauršautu ar ložmetējiem, cilvēku ar lauztiem kauliem, izmežģītiem kakliem, ieplēstiem galvaskausiem. Es toreiz dzīvoju labāk un varēju piedāvāt viņiem labākas lietas. Bet vai zini, meitiņ? Viņi to nevēlējās. Viņi atteicās dzert manu viskiju. Viņi gribēja ūdeni.”

Es paskatījos augšup, izbrīnīta. Likās, ka viņa ir tādā kā transā.

„Vai atceries, kā Allāhs radīja Ādamu?” viņa jautāja. Kam jautāja? Es joprojām brīnījos, es nespēju nebrīnīties – es biju pārliecināta, ka viņa nejautāja man. „Viņš radīja viņu kā pārāku radījumu, un tad Viņš lika eņģeļiem zemoties viņa priekšā. Viņi visi to izdarīja, vai ne?”

Vārdi automātiski nāca pār manām lūpam: „Sātans to neizdarīja.”

„Jā, viņš to neizdarīja,” viņa piekrita. Viņa atgriezās savā dārziņā un nosēdās tā vidū. Tas bija skaists dārziņš, visticamāk, ka vienīgais skaistais zemes gabaliņš kilometriem tālu. Viņā sāka dzert ūdeni, kuru bija atnesusi priekš manis, lēnām, vienmērīgiem malkiem, pirms viņa atkal pacēla acis uz mani. „Viņš to nedarīja, un viņš grēkoja,” viņa turpināja. Viņas balss tagad kļuva skaļāka. „Vai tu zini to stāstu? Vai zini, kā Ādams un Ieva tika padzīti no Paradīzes?”

Es pamāju, ar sausu kaklu.

Viņa pasmaidīja. „Jā, arī es to reiz lasīju. Divreiz… varbūt. Varbūt vairāk. Viņš kārdināja Ādamu un Ievu, tas Sātans. Viņš kārdināja, un viņi ēda aizliegto augli. Vai zini, uz ko tas norāda? Vai zini?”

Es papurināju galvu. Viņa atkal pasmaidīja. „Tu zini gan,” viņa man teica. „Mēs visi to zinām. Tas norāda uz to, kas mēs esam; uz to, kas ir viņš – kas ir Sātans. Tas norāda, ka mēs esam cilvēki – kļūdīties ir cilvēcīgi. Cilvēka instinktu daļa ir arī vājība – vājība, kas liek viņam piekāpties grēcīgu kārdinājumu priekšā. Un daļa Sātana instinktu ir ļaunums – ļaunums, kas noved viņu pie noliegšanas un lepnuma; ļaunums, kas Paradīzē lika viņam iezīmēt ļauna darīšanas misijas sākumu. Vai tu zini, uz ko vēl tas norāda? Vai zini?”
Es atkal papurināju galvu, un viņa atkal pasmaidīja. „Tu zini gan,” viņa atkārtoja. „Mēs visi to zinām. Tas norāda, ka Allāhs ir Mīlošais, un ka Viņa dabā ir piedošana – tīra, skaista un spēcīga. Jo kad Ādams un Ieva raudāja, kad viņi lūdzās, Viņš piedeva abiem Saviem radījumiem.”

Es tagad klusēju. Viņa to neievēroja vai, visticamāk, ievēroja un ignorēja. „Mēs dzīvē izdarām tik daudz grēku,” viņa teica. Es viņu dzirdēju it kā no tālienes, ļoti liela attāluma. „Un kad mums tiek piedāvāta Dieva svētība vietā, kurā mēs to vismazāk gaidām, mēs to noliedzam, jo mēs gribam kaut ko labāku, kaut ko lielāku. Mēs nevēlamies mazu, mēs vēlamies lielu – lielais mūs kārdina, jo tajā ir tik daudz spozmes. Mazs liekas vājāks, tik ļoti vājāks. Un Viņš mums piedod.”

Es redzēju sevi zemojamies, redzēju sevi sniedzamies pēc tagad pustukšās ūdens glāzes. Ūdens bija dzidrs, vēss un salds – nekad nebiju baudījusi līdzīgu ūdeni – un es to dzēru aizgūtnēm. Es atkal paskatījos uz veco, sirmo sievieti, un viņa man pasmaidīja. Viņa smaržoja pēc ziepēm un, kāda iemesla dēļ, kuru es tagad zināju, muskusa.

Pēkšņi, tas degradācijas līmenis, kurā es nekad pat nesapņoju krist, kļuva par augšupceļu. Debesis bija es, un es biju debesis.

————————–
Raksta autors: K. Ali
Raksta avots: www.hibamagazine.com