Septītā gadsimta sākumā Austrumroma [sākot ar 19. gadsimtu, vēsturnieki sāka to saukt par Bizantiju] un Persija bija visvarenākās pasaules lielvalstis. 613.-614. gadā starp šīm valstīm sākās karš. Bizantieši cieta vienu sakāvi pēc otras. Persieši sagrāba Damasku un Jeruzalemi. Kurāna sūrā „Rūmi” Dievs saka, ka, neskatoties uz sakāvi, bizantieši drīz uzvarēs:

Sakauti romieši viszemākajā vietā virs zemes. Bet pēc savas sakāves tie atgūs virsroku – pēc dažiem gadiem. Lēmums ir aiz Allāha līdz šim un pēc tam. Tanī dienā ticīgie priecāsies par Allāha [doto] uzvaru. Viņš dod uzvaru tam, kam vēlas, un Viņš ir Varenais un Žēlojošais. (Kurāns 30:2-5)

Šie Kurāna panti tika atklāti 620. gadā, kas bija aptuveni septiņus gadus pēc tam, kad elku pielūdzēji persieši sakāva bizantiešu kristiešus. Šie panti paredz, ka drīzumā bizantieši atkal gūs uzvaru pār persiešiem. Turklāt tolaik Bizantija atradās tik smagā stāvoklī, ka tika apdraudēta pati impērijas pastāvēšana – tā vairs nespēja aizsargāties no daudzajām kaimiņvalstīm, kuras apdraudēja valsts teritorijas integritāti.

Tagad kādreiz tik varenai valstij bīstami bija ne vien persieši, bet arī slāvi, avāri un lombardi. Avāri, savu iekarojumu rezultātā, atradās Konstantinopoles pievārtē. Daudzu Bizantijas zemju valdnieki, vietvalži un augstmaņi atklāti uzstājās pret imperatoru Irakliju. Persija bija iekarojusi Divupi, Sīriju, Palestīnu, Ēģipti, Armēniju un daļu Anatolijas pussalas. Bizantijas impērija atradās uz sabrukuma robežas. Lai nodrošinātu karapulka vajadzības, imperators Iraklijs pavēlēja pārkausēt naudā visas sudraba un zelta dārglietas, kas bija atrodamas baznīcās un katedrālēs. Kad beidzās arī šī nauda, tad tāds pats liktenis piemeklēja arī visas pilsētā esošās bronzas statujas.

Septiņus gadus pēc tam, kad tika lejup sūtīti pirmie sūras „Rūmi” panti, 627. gada decembrī, netālu no Nāves jūras starp bizantiešiem un persiešiem notika izšķirošā cīņa, kurā, brīnumainā kārtā, Sasanīdu Irānas armija cieta sakāvi. [The History of Persia Part I: Ancient Persia by Scott Peoples] Šoreiz Bizantijas armija smagi satrieca ienaidnieka pozīcijas, un jau pēc dažiem mēnešiem, persieši bija spiesti parakstīt vienošanos par visu agrāk iekaroto zemju atgriešanu Bizantijai.

Iepriekš minētajā Kurāna citātā ir atrodama arī kāda zinātniska norāde ģeogrāfijas jomā: „…viszemākajā vietā virs zemes.” (Kurāns 30:3)

Vieta, kur notika galvenā kauja starp divām tā laika varenākajām lielvalstīm, atrodas vienā no Austrumāfrikas lūzuma zonas iecirkņiem. 6 000 kilometru garā Austrumāfrikas lūzuma zona gulstas no Tavras Turcijā līdz Zambezi ielejai Āfrikas dienvidos.

Interesanti ir tas, ka kosmisko pavadoņu uzņemtos minētā iecirkņa attēlos ir redzams, ka pie Nāves jūras piegulošā zemes virsmas daļa ir pati zemākā vieta uz Zemes. Faktiski, viszemākā vieta ir Nāves jūras krasts, kurš atrodas 400 metrus zem jūras līmeņa.
[http://hypertextbook.com/facts/2000/SanjeevMenon.shtml]

Uz Zemes nav atrodams neviens sauszemes iecirknis, kurš atrastos zem šī līmeņa. [http://www.elnaggarzr.com/index.php?l=ar&id=51&cat=6]

Vieta, kuru Kurāns apraksta kā viszemāko, ir Nāves jūras apkārtne. Tas ir viens no Kurāna zinātniskajiem brīnumiem, jo iepriekš minēto pantu atklāsmes laikā neeksistēja tehnoloģijas, ar kuru palīdzību cilvēki varētu atklāt šo zinātnisko patiesību. Tas tikai vēlreiz apstiprina to, ka Kurāns ir dievišķa atklāsme, kuru mums lejup sūtījis zemes un debesu Radītājs.

—————————-
Raksta autors:
Raksta avots: www.islamreligion.com