Turēdams rokā salmiņu, kalifs Umars ibn Khatābs reiz teica: „Vēlos, kaut es būtu tāds pats kā šis salmiņš.” Kādā citā reizē, viņš sacīja: „Vēlos, kaut mana māte nebūtu mani dzemdējusi.” (Viņš bija patiesi nobažījies, vai ir ticis galā ar saviem valdnieka pienākumiem, lai Dievs viņu Tiesas Dienā nevainotu par to, ka viņa vadītajā valstī cilvēki ir cietuši grūtības. Viņš bieži domāja, ka uz viņa pleciem ir uzlikta pārāk liela atbildība.)

Reiz pie valdnieka Umara ieradās kāds vīrs, žēlodamies par maznozīmīgu aizvainojumu un lūdzot kalifu viņu uzklausīt. Umars uzšāva ar pletni pa vīra pleciem un teica: „Kad sēžu un gaidu, lai uzklausītu ļaudis, tu pie manis nenāc meklēt palīdzību, bet tagad, kad esmu aizņemts ar citiem svarīgiem darbiem, tu nāc ar savām problēmām un traucē mani.”

Vīrs devās prom. Tomēr Umars atsauca viņu atpakaļ un piedāvāja vīram nopērt Umaru par šādu izrunāšanos. Vīrs teica: „Es tev piedodu Dieva dēļ.”

Kad Umars atgriezās mājās, ar nožēlas pilnu sirdi viņš izpildīja divus lūgšanu ciklus un, sevi nosodot, teica: „Umar! Tu biji zemu, bet Dievs tevi pacēla augstu. Tu biji noklīdis neceļos, bet Dievs tev deva vadību. Tu biji nekrietns, bet Dievs padarīja tevi cildenu un deva tev lielāko varu pār Viņa ļaudīm. Tagad kāds no viņiem vēršas pie tevis ar sūdzību par pāri nodarījumu un lūdz palīdzību, bet tu sit viņu? Kādu atbildi tu gribi dot Dievam?”

Tā viņš turpināja sevi šaustīt ļoti ilgu laiku.

Reiz Umars ar savu kalpu Aslamu gāja pa ierasto ceļu uz Harru (Medīnas priekšpilsētu), kad pēkšņi viņš ieraudzīja attālu uguni tuksnesī. Umars teica: „Izskatās, ka tur ir nometne. Iespējams, ka tā ir karavāna, kas neiet pilsētā, jo ir nakts. Aiziesim, apraudzīsim viņus un nodrošināsim ar aizsardzību naktij.”

Tuvojoties nometnei, Umars ieraudzīja sievieti ar raudošiem bērniem. Sievietei bija uzlikusi virs uguns vārīties pannu ūdens. Sveicinoties ar salām, Umars lūdza viņas atļauju pienākt tuvāk un jautāja: „Kādēļ šie bērni raud?”

Sieviete atbildēja: „Tāpēc, ka viņi ir izsalkuši.” Umars jautāja: „Kas ir pannā?” Sieviete atbildēja: „Tas ir tikai ūdens, lai bērni nomierinātos un domātu, ka gatavoju priekš viņiem ēdienu. To gaidot, viņi aizmigs. Dievs tiesās starp mani un kalifu Umaru Tiesas Dienā par to, ka viņš nerūpējas par mani.” Umars: „Lai Dievs izrāda tev žēlastību! Kā gan Umars var zināt par tavām grūtībām?”

Sieviete: „Tā kā viņš ir mūsu āmirs (līderis, valdnieks), viņam jābūt informētam par mūsu situāciju.”

Umars atgriezās pilsētā un taisnā ceļā gāja uz Beitul-Mal (valsts krātuvi, noliktavu), lai piepildītu maisu ar miltiem, datelēm, taukiem, drēbēm, kā arī nelielu naudas daudzumu. Kad maiss bija piepildīts, viņš teica Aslamam: „Liec šo maisu man uz muguras, Aslam.”
Aslams: „Nē, Āmir-ul-Muminīn (ticīgo līderi)! Šis maiss ir jānes man.”

Umars viņa neklausījās, vairākkārt atsakot Aslamam, kurš pieprasīja nest šo maisu, un piebilstot: „Vai tu nesīsi manu nastu arī Tiesas Dienā? Man pašam ir jānes šis maiss, jo Tiesas Dienā man jautās par šo sievieti!”

Aslams negribīgi to uzstutēja uz Umara muguras, kurš ātrā solī uzsāka ceļu pie sievietes. Aslams sekoja pa pēdām. Nonācis atpakaļ pie sievietes ar raudošajiem bērniem, viņš ielika pannā pāris dateles, miltus, nelielu tauku daudzumu un sāka maisīt. Umars arī uzkurināja uguni, pūšot tajā. Aslams stāsta, ka esot redzējis dūmus ejam cauri Umara biezajai bārdai.

Pēc neilga laika ēdiens (arābu virtuļi) bija gatavs. Tas tika pasniegts ģimenei. Kad viņi bija paēduši, Umars uztaisīja nelielu maltīti nākamajai ēdienreizei no atlikušajām sastāvdaļām. Bērni pēc pusdienām bija priecīgi un sāka spēlēties. Sieviete bija ļoti pateicīga un teica: „Lai Dievs tev atlīdzina par tavu laipnību! Tu esi pelnījis būt par kalifu Umara vietā!” Umars atbildēja: „Kad tu iesi satikt kalifu, tu tur atradīsi mani.”

Viņš apsēdās uz mirkli blakus bērniem un vēroja viņus. Tad viņš atgriezās Medīnā. Atpakaļceļā uz pilsētu, Umars teica Aslamam: „Vai tu zini, kādēļ es tur uz mirkli apsēdos? Es biju redzējis šos bērnus raudam no bēdām. Es gribēju viņus redzēt smejoties un priecājoties.”

Mēs lasām par Umaru, ka, vadot Fadžr lūgšanu, viņš mēdza recitēt „Kaf”, „Taha” un citas sūras. Recitējot viņš bieži raudāja, un tas bija sadzirdams vairākas rindas aiz viņa. Reiz viņš Fadžr lūgšanā recitēja sūru „Jūsuf”.  Kad viņš recitēja pantu: „Es vēršos ar manām bēdām un ciešanām tikai pie Dieva” (12:86), viņš izplūda asarās tā, ka nespēja turpināt. Līdzīga raudāšana nereti notika Tahadžud lūgšanās, kad emocijas lika viņam pat saļimt zemē.

Šādas bija Umara ibn Khatāba bailes no Dieva. Umars bija muslimu valdnieks, kura vārda pieminēšana iedvesa šausmas tā laika varenāko valdnieku sirdīs. Viņa laikā tika pilnībā iekarota tā laika lielvalsts Persija un arī lielā daļa otras lielvalsts Bizantijas teritorijas. Vai mūsdienās ir tādi valdnieki, kas būtu gatavi līdzināties Umaram viņa bailēs par savu kā valdnieka atbildību? Viņa centienos rūpēties par valsts iedzīvotājiem?