Tēvi un mātes ir kā gani; viņu bērni ir kā ganāmpulks.

Centīsimies izprast Abdullaha atstāstīto hadīsu: Dieva vēstnesis (s) teica: “Ikkatrs ir aizbildnis un ir atbildīgs par savu aizbilstamo. Valdnieks, kuram ir vara pār cilvēkiem, ir aizbildnis un atbildīgais par viņiem, vīrietis ir aizbildnis pār savu ģimeni un ir atbildīgs par to; sieviete ir aizbildne pār vīra māju un bērniem un ir atbildīga par tiem; vergs ir aizbildnis pār sava saimnieka mantu un ir atbildīgs par to; tātad jebkurš ir aizbildnis un ir atbildīgs par aizbilstamo.” (Bukhari)

Mūsu dievbijīgie priekšgājēji dīnu (reliģiju) padarīja par savas dzīves prioritāti. Pašas nozīmīgākās rūpes bija mācīt bērniem dīnu un audzināt viņus kā labus muslimus. Lielisks piemērs ir Asma bint Abi Bakrs, kas izaudzināja tādu dēlu kā Abdullāhs bin Zubairs. Tāpat arī Umm Sulaima, Anasa bin Malika māte. Vēlākā vēstures posmā arī imāma Šafii māte, kura ļoti daudz upurēja, lai savu dēlu padarītu par zinātnieku, neskatoties uz to, ka viņa bija atraitne.

Paši kritiskākie ir pirmie bērna gadi, kuru laikā viņš nemitīgi apgūst informāciju. Viņiem ir apbrīnojami spējīgs prāts un atmiņa. Kā gan lai izmanto pēc iespējas labāk šos gadus dīna mācīšanai un islāmiskai audzināšanai? Šeit būs dažas idejas:

Esi piemērs

Bērni neklausās tajā, ko sakām – viņi redz to, ko mēs darām. Esi viņiem par paraugu. Iemanto tās īpašības, kuras tu vēlētos redzēt viņos. Atbrīvojies no sliktiem ieradumiem un rakstura īpašībām, kuras nevēlies redzēt savos bērnos. Daži piemēri:

• Mēs vēlamies, lai mūsu bērni ir tuvi Dievam, bet vai mēs paši esam tuvi Dievam? Vai mēs par Viņu bieži domājam? Kāda ir mūsu atbildes reakcija, kad notiek kas patīkams un kad notiek kas nepatīkams?

• Vai maiga, laipna un iecietīga uzvedība ir tā, ko mēs rādām kā piemēru saviem bērniem? Vai arī mēs neesam nosvērti savā uzvedībā, bieži kliedzam un sitam? Turpretī tad, kad mūsu bērni kliedz un sit, mēs kļūstam dusmīgi un pavēlam viņiem pārtraukt. Ja kliegšana un sišana ir slikti ieradumi, tad kāpēc bērni redz mūs to darām?

• Ja viņi kaut ko sabojā vai izlej – vai mēs kļūstam dusmīgi, vai arī esam pacietīgi un piedodoši? Mūsu uzvedība ikdienas situācijās var iemācīt bērniem pacietību un spēju piedot.

• Vai mēs viņiem sakām, lai neaiztiek mūsu lietas, bet tad, kad viņi nedalās ar saviem brāļiem vai māsām, mēs aizkaitināti sakām: “Tev vajadzētu dalīties. Dalīties ir labi”?

• Vai mēs vienmēr sakām taisnību? Pat tad, ja tas ir sarežģīti? Ticīgais nemelo.

• Mēs bieži saviem bērniem dodam solījumus. Kad viņi jautā pēc kaut kā, mēs sakām: “Vēlāk es tev iedošu, vai aizvedīšu, vai parādīšu.” Tagad tas ir solījums, kurš jātur. Ja mēs paši turam doto vārdu, tad arī bērniem mēs mācām par solījumu pildīšanas nozīmīgumu, bez jebkādas liekas skaidrošanas. Bet, ja mēs to nedarām, saviem bērniem mēs iemācām to pašu. Ja mēs viņiem stāstām Pravieša (s) stāstu par solījumu izpildīšanu, cik nopietni viņi to uztvers?

• Ja mēs kļūdāmies, vai mēs esam pietiekami pazemīgi un godīgi, lai savas kļūdas atzītu? Vai mēs esam spējīgi pateikt “piedod”, nemēģinot attaisnot savu vainu?

• Kādas ir mūsu attiecības ar mūsu dzīvesbiedru? Vai tās ir balstītas uz savstarpēju cieņu, rūpēm un sapratni? Kad bērns redz savu tēvu cienot un rūpējoties par viņu māti, un savu māti esot padevīgu un rūpīgu pret viņu tēvu, viņi iemācās līdzīgu uzvedību. Mūsu pašu un bērnu dēļ, mums ir jārūpējas par savu dzīvesbiedru un jāciena viņš/viņa. Ja mums ar viņu ir domstarpības, tās ir jāizrunā privāti.

• Vai mēs izpildām mūsu radinieku tiesības? Vai arī mēs dodam priekšroku draugiem? Vai mums ir labas attiecības ar saviem vecākiem, brāļiem un māsām un dzīvesbiedra/es ģimeni? Kādu piemēru mēs rādām saviem bērniem?

• Vai mūsu bērni redz mūs rūpējamies par citiem, it īpaši par muslimiem? Vai viņi mūs redz, atdodot savas iemīļotākas lietas tiem, kuriem tās ir vairāk nepieciešamas? Sākot jau no divu gadu vecuma, mēs varam ar bērniem runāt par nabadzīgiem ļaudīm, kopā izvēloties viņiem atdodamas lietas. Tāpat arī mēs varam šīs lietas vai naudu ielikt bērnu rociņās, lai trūcīgajiem tās pasniedz viņš/a pats/i.

• Visai bieži pieaugušie saviem bērniem saka: “Saki tantei/onkulim salām.” Pravietis (s) rīkojās savādāk – viņš pats mēdza bērniem teikt salām. Anas bin Maliks ir atstāstījis hadīsu, ka viņš (Anas) gāja garām zēnu bariņam un viņus sveicināja (sacīja salām) un teica: “Pravietis (s) tā mēdza darīt.” (Bukhari) Mazi bērni bieži kautrējas sveicināties ar pieaugušajiem. Sekojot tam, kā to darīja Pravietis (s), mums nevajadzētu vilcināties ar salām sacīšanu saviem un citu bērniem. In šā Allāh, kad viņi izaugs, viņi šo labestību atdarīs.

• Cik svarīga mums ir lūgšana? Redzot savus vecākus lūdzam laicīgi, piecreiz dienā, bērniem būtu labāka pamācība nekā stundu ilga runa par lūgšanas svarīgumu. (Tas, protams, nenozīmē, ka sarunām nav nekādas nozīmes.)

• Vai dīna mācīšanās ir mūsu prioritāte? Vai mūsu bērni redz mūs pavadām laiku ar Kurānu? Vai mēs apmeklējam iknedēļas nodarbības, lai vairotu ticību un zināšanas? Nelaiķis Khurams Murads (domātājs, rakstnieks, Lielbritānijas “Islamic Foundation” ģenerāldirektors) bija mājskolots līdz pamatskolas līmenim. Savu grāmatu “Ceļš un Kurānu” (“Way to the Quran”) viņš veltīja savai mātei, sakot: “Sēžot pie viņas ceļgaliem es iemācījos lasīt Kurānu, viņas uzstājības dēļ, ka man vajag iemācīties arābu valodu, es tiku sūtīts pie skolotāja, kas man deva pamatzināšanas, uz kurām vēlāk es varēju balstīties; mātes nodošanās Kurānam – kā viņa to lasīja ar sapratni neskaitāmas stundas – iekvēlināja dzirksti arī manā sirdī, kas turpina izgaismot manu ceļu; visu beidzot, ar viņas piemēru un klusu, bet nepārtrauktu atbalstu, es atradu ceļu uz dzīvi, kas piepildīta ar kalpošanu Dievam.”

Īstākās un paliekošākās mācības par islāmu, bērni gūst, vērojot mūs. Galvenie centieni mums ir jāvērš uz islāma praktizēšanu mūsu pašu dzīvēs. Ja mēs gūstam sekmes, tad, in ša Allāh, papildus izglītība (grāmatas, sarunas u.t.t.) būs vēl jo vairāk efektīva. 

Pirmās daļas beigas. Otro daļu lasiet šeit.