Sēdēju mošejā un ar vienu ausi klausījos, kā mani slavē. “Ma ša Allāh, šis brālis raksta tik labus rakstus. Vienkārši super! Vai esi lasījis? Noteikti izlasi. Tūlīt viņu pasaukšu.”

Pašapmierinātības vilnis sakāpa kaklā – teju, teju noslīcinās. Izliekos, ka nedzirdu viņus. Viss tāds tīrs un nevainīgs, sēžu iedziļinājies grāmatā. Ja man tobrīd jautātu, par ko tā ir, va-Llahi (Dievs mans liecinieks), es nespētu atbildēt, jo biju pilnībā pārņemts ar uzslavu (tiešā nozīmē).

“Ahi, nāc pie mums,” mani sauc brālis un es, “ar bezgalīgu nožēlu” nolieku grāmatu malā un dodos pie brāļiem.

Tad sāk birt jautājumi par to, kā es rakstu un par ko. Ai, kāds malacis, ma ša Allāh!

Kaut vairāk mums būtu tādu muslimu. Stipru. Ar spēcīgu imānu (ticību).

Un tad es neizturu… Mans stiprā muslima ar lielo imānu apvalks ieplaisā, kā olas čaumala. Plaisā acis, plaisā galva, kas sacerējusi “tik labus rakstus”, plaisā rokas, kas rakstījušas tekstu. Krakšķēšana kļūst arvien skaļāka. Aina – arvien baisāka. Un lūk, uz mani skatās jau visi mošejā esošie. Neviens nevar pienākt, jo mani ieskauj uguns. Visur ir uguns. Vairs nav nekā, izņemot uguni. Pēc tam, pārplēsis driskās puiša ar stipro imānu čaulu, ārpusē izlien liekulis. Neģēlīgs. Kroplīgs. Un visi mošejā redz šo ainu. Kāds pat cenšas nofilmēt ar telefonu.

Liekulis… Kas saldi gulēja, kad bija jāceļas uz rīta lūgšanu. Liekulis…. kas vadīja dienas bez lūgšanām… ne vienu vien dienu, bet nedēļas… Liekulis…. Kurš ēda, kas gadījās pie rokas, pilnībā aizmirsis par Allāha pieminēšanu pirms ēšanas…. Liekulis! Kurš koķetēja ar meiteni, atklāti un nekautrējoties aprijot viņu ar acīm… Liekulis! Kas, rakstot rakstus, jau iepriekš izbauda paredzamo slavu un patīkamās atsauksmes… Liekulis! Kurš piepilda sirdi ar mūziku… mūziku, nevis Kurānu! Liekulis… kurš nenolaiž skatienu un neatrauj rokas no aizliegtā – tas, kurš sper soļus pretī harām (aizliegtā)… Liekulis!

Čaula ir nokritusi pilnībā. No tās vairs nav ne miņas. Dieva nama centrā, visā savā krāšņumā stāv liekulis. Viņa šaitāni (sātani) nepamet viņu ne minūti. Tie tinas ap viņa galvu, sirdi, ausīm un acīm. Liekulis, kas bezmērķīgi klīst pa interneta plašumiem un sirdsapziņas pārmetumus izjūt tikai pret savu kuņģi… Šodien tu vēl viņu neesi piebāzis… aizej līdz virtuvei, pierijies, kad tikko esi aizvēris lapu “Palīdzība Somālijas bada cietējiem”. Liekulis… Brāli, vai nepateiksi, kad dzimis Pravietis (s)? Samulsis drudžaini mētājies pa interneta meklētājprogrammām, pateikdamies liktenim, ka šo jautājumu tev neuzdeva klātienē – aci pret aci… ko gan tu atbildētu tad, liekuli? Pag, sekundīti, tūdaļ paskatīšos savā androidā… kas pirkts kredītā…

Liekulis… našīdi (islāmiskas dziesmas bez mūzikas instrumentu pavadījuma) juku jukām ar “Pussy Cat Dolls”. Kurāns juku jukām ar žurnālu “Maksim”…. fotogrāfija interneta profilā… vienmēr apskati “Patīk” uzspiedušo sieviešu dzimuma lietotāju profila lapas. Liekulis… Kādu sveicini ar “salām, kā sviežas?”, kamēr citus ar “assalāmu alaikum va rahmatullāhi va barakātuh, ahi”! Liekulis… Maskavas metro…. sirds, kas priecājas, redzot apklātu meiteni… un rokas, kas nervozi aptausta gludi skūto zodu… kauns… kauna viļņi… lūk, kam tevi ir jāslīcina, nevis pašapmierinātībai…. Liekulis… kurš apvainojas uz paša tēvu, jo tas nav izlasījis tavu rakstu par laipnu apiešanos ar vecākiem… Liekulis!

Es gribētu, lai tas ir sapnis… Mokošs…. murgains… nepanesams sapnis… Bet, tas nav sapnis! Nav sapnis….