Cieņa pret sievieti – kā vienu no iemesliem, kādēļ pieņēmušas islāmu, min trīs latvietes, kuras satieku Rīgas mošejā. Kāds bijis ceļš līdz islāmam? Kā mainījusies šo sieviešu dzīve un kā viņas jūtas savas valsts sabiedrībā, kur viņu izvēlētajai reliģijai sekotāju skaits ir neliels? Par to sarunā ar Mudžāhidu (31), Zahru (22) un Samu (38), kuras šādus vārdus sev izraudzījušās, dodot priekšroku šai ticībai.

Kad imāms (lūgšanu vadītājs) Mamūns Saids jautā: “Ar ko jūs gribētu runāt? Vīrieti vai sievieti?” jūtos iepriecināta. Viņš ne tikai piekrīt, bet arī sola sarunāt tikšanos. Nākamajā reizē, kad sazvanāmies, imāms saka: “Nāciet piektdien pustrijos.”

Tā kā esmu atnākusi nedaudz agrāk, jāgaida pāris minūtes, līdz beigsies lūgšana. Priekštelpā jānovelk apavi. Pa kreisi atrodas telpa, kurā uzturas vīrieši, virziens taisni uz priekšu ved uz vietu, kur pulcējas sievietes. Man iedod lakatu. Ranja nav ieradusies. Pastāstu imāma Mamūna sacīto un lūdzu, vai aprunāties piekristu kāda cita latviete. Mudžāhida stāsta, ka muslimi (tā sevi dēvē paši musulmaņi) ar plašsaziņas līdzekļiem ir ļoti uzmanīgi, jo bieži sacītais bijis sagrozīts, nereti informācija, kas par islāmu sastopama medijos, neatbilstot patiesībai.

Pēc maniem solījumiem, ka šoreiz tā nebūs, Mudžāhida piekrīt. Pievienoties ar mieru arī Sama un Zahra Tā sākas saruna, kura pārtrūkst vien lūgšanu laikā.

– Kāds bija jūsu ceļš līdz islāmam?

Zahra: Par Dievu sāku domāt, kad man bija septiņi gadi. Palūdzu vecākiem, lai mani nokrista. Luterānismā biju līdz saviem 16, kamēr sāku mācības Katoļu ģimnāzijā un pārkonvertējos katoļticībā.

– Kādēļ izvēlējāties katolicismu?

Zahra: Katoļi šķita tuvāki Dievam.

– Kā kļuvāt par musulmanieti?

Zahra: Aizbraukusi uz Angliju, iepazinos ar muslimām. Patīkami pārsteidza, cik ļoti islāmā ciena sievieti. Tajā visi ir brāļi un māsas. Arī ģimenes attiecības – daudz siltākas. Nu jau irpagājuši divi gadi, kopš pieņēmu islāmu.

– Vai jāiziet kāda sagatavošanās, lai pieņemtu islāmu? Jāpārzina Korāns?

Zahra: Nē, Korānu visu vēl neesmu izlasījusi, tikai noklausījusies. Nemāku lasīt arābu valodā, bet mācos, tādēļ jāiztiek ar tulkojumiem. Islāmu pieņem divu liecinieku klātbūtnē, noskaitot ticības apliecinājumu – šahādu.

Mudžāhida: Tajā brīdī cilvēks ne tikai kļūst tīrs no grēkiem, bet ieskaitīti arī visi viņa labie darbi. Lai pieņemtu islāmu, sākumā pietiek ar pamatiem: jātic Dievam, eņģeļiem, Tiesas dienai, visām Dieva sūtītajām grāmatām, visiem praviešiem un Dieva noteiktajam liktenim. “Islām” arābiski nozīmē “padevība Dievam”. Padevību Dievam sludināja visi pravieši, sākot ar Ādamu. Laikam ritot, cilvēki vienmēr šo vēsti sagrozīja. Dievs to pieļāva, taču sūtīja arvien jaunus praviešus, kuri atgādināja: “Jūsu Dievs ir viens vienīgs. Pielūdziet tikai Viņu, netaisiet sev elkus un neklanieties tiem.” Arī Jēzus sludināja to pašu. Tikai pēdējo grāmatu – Korānu – Dievs apsolīja aizsargāt līdz pasaules beigām. Tāpēc Korāns – nemainītais oriģināls – ir arābiski, bet tulkojumi skaitās tikai nozīmes skaidrojums.

– Kāds bija jūsu ceļš?

Mudžāhida: Arī es no luterānisma pārgāju katolicismā. Likās, katoļiem attieksme pret reliģiju ir nopietnāka, viņi neaprobežojas tikai ar svētdienas dievkalpojumu. Katoļu baznīcas vienmēr bija atvērtas, vienmēr viņi kaut ko svinēja. Euharistiskā procesija, rožukronis, krustaceļš… Tas viss apbūra.

Ar islāmu iepazinos pavisam nejauši, sāku lasīt internetā, uzdot jautājumus muslimiem. Sapratu, ka viņiem ir taisnība. Par visu. Piemēram, islāmā nepastāv iedzimtais grēks. Cilvēks uz zemes dzīvo pēc Allāha sākotnējā plāna, nevis izciešot sodu par savu senču – Ādama un Ievas – grēku. Turklāt islāmā sievieti nevaino grēkā krišanā. Bībelē tā ir Ieva, kas iebaro Ādamam aizliegto augli. Korāns atklāj, ka sātanam paklausīja abi. Islāmā mūs vērtē pēc dievbijības, nevis dzimuma. Bībeli izlasīju visu, kā kristiete centos samierināties ar to, ka tajā rakstīts – Dievs nolād cilvēku. Ir veselas grāmatas, kuras lasot, mati ceļas stāvus, un tieši no ticības, morāles viedokļa. Piemēram, Esteres grāmata. Kristieši varbūt iebildīs, ka Vecā Derība vairs nav aktuāla, tomēr tie taču ir viņu Svētie Raksti. Korānā paveras pavisam cita aina. Tajā Allāhs, Visaugstais, runā ar savu Pravieti. Viss Korāna saturs ir runa pirmajā personā un dzejas veidā. Tādēļ Korāns mums ir Dieva vārdi burtiskā nozīmē. Daudzi muslimi Korānu mācās no galvas. Tad tukšām izklaidēm neatliek laika.

Zahra: Meklējot patiesību, biju pievērsusies budismam, sasniedzu otro pakāpi reiki, līdz apjautu, ka tā praktizēšana mani ietekmē negatīvi. Lai gan pēc dabas esmu mierīga, nāca virsū drausmīgas dusmu lēkmes, likās – kļūstu ļauna. Dzirdēju un redzēju dažādas dīvainības. Ļoti nobijos. Jā, nenoliedzami, reiki ir spēks, bet kāds? Tā bija spēlēšanās ar nezināmo, neapjaušot seku nopietnību.

Sama: Mani saista, kā islāms ieaudzina cieņu pret sievieti, māti. Man ceļš līdz islāmam ir atšķirīgs, vispirms iepazinos ar savu vīru, tad, pēc kāda laika, iepazīstot šo reliģiju dziļāk, to pieņēmu.

Ja atskatos pagātnē, vecāki, t.s., padomju laikā, pa kluso aizgāja uz baznīcu reizi gadā, bet Bībelē vēstītais netika mācīts, tādēļ 20 gados luterānismu pieņēmu pati. Baznīcā redzēju daudz man personīgi nepieņemama.

Kad pirmo reizi ierados islāma valstī, ievēroju – attieksme pret cilvēku ir atvērta. Atgriezusies Latvijā, meklēju latvietes – muslimas. Kad man prasīja, vai ticu vienam Dievam, praviešiem, eņģeļiem, Svētajiem rakstiem, varēju atbildēt apstiprinoši. Kad jautāja, kāds ir iemesls, lai nepieņemtu šo ticību uzreiz, sapratu – tādu nav. Protams, prāts iejaucās un tūlīt neteicu – jā, taču sapratu, ka sāku iet ceļu, kas vienlaikus būs arī mans dzīvesveids. Šķiet, daudzi uzskata,- ja esi precēta, tātad vīrs piespiedis pieņemt islāmu. Nē. Vīrietis muslims var precēt arī kristieti vai jūdaisti. Vienīgi sievietei muslimai jāprecas tikai ar savas ticības pārstāvi.

Mudžāhida: Tas tādēļ, lai vīrs viņai neuzspiestu savu reliģiju, jo gan jūdaismā, gan kristietībā sievai jāklausa vīrs.

– Vai nesaskārāties ar viedokli – nevarēja sevi veiksmīgi realizēt, kas cits atlika kā pievērsties ticībai?

Zahra: Man vienalga, ko citi par mani domā. Pat ja tā ir, tad man to nav teikuši.

Mudžāhida: Nē. Un pat ja tā būtu, katrs jau dzīvo savu dzīvi, un tā viņam ir vienīgā. Islāms nav par to, ka dzīvot drīkstētu tikai kādi īpaši stipri, pašpietiekami cilvēki. Ja kādam dzīvē neveicas, tad bieži tādēļ, ka mūsu sabiedrībā “cilvēks cilvēkam vilks”. Mēs kopienā cits citam izpalīdzam un viens otru atbalstām. Taču islāms nav cietēju reliģija.

Zahra: Pēc kādiem kritērijiem tad mēs tiekam vērtēti – apģērba, statusa sabiedrībā? Šādu kritēriju man nav, tādēļ grūti atbildēt.

– Kā jūs raksturotu sabiedrības attieksmi pret jums?

Sama: Kad zaudēju darbu, prātoju – kas tagad notiks. Gatavojoties intervijām, citi brīdināja – ņem to lakatu nost, bet domāju – ja nebūs lemts, nekas. Ja nepieņem tādu, kāda esmu, kādēļ man melot un slēpties. Jaunu darbavietu ieguvu ātri. Arī šobrīd strādāju, tērpusies lakatā. Esmu pārdevēja. Apkalpoju inteliģentu publiku, bet iepriekš gan dažādus aizrādījumus nācās dzirdēt vismaz reizi nedēļā.

Zahra: Nikābu (sejas aizsegs) nēsāju tikai pēdējos divus mēnešus, jo iepriekš strādāju vietā, kur seju nedrīkstēja aizklāt. Latvijā attiecībā pret islāmu valda bailes un negatīvisms, taču nedrīkstam ļaudis par to nosodīt. Vai viņi vainīgi, ka plašsaziņas līdzekļi par muslimiem veidojuši šādu priekšstatu?

Mudžāhida: Nezinu gan, ja cilvēks ir kulturāls, viņš neizsaka nievājošas piezīmes.

Zahra: Gadās, ka, pārnākot mājās, raudu. Ja man veltīti skarbi vārdi. Tad domāju: “Kāpēc? Par ko tas man? Es arī esmu tikai cilvēks.” Tomēr apziņa, ka dzīvoju pēc Allāha gribas, stiprina manu ticību.

Mudžāhida: Mani gan tas biežāk uzjautrina. Es arī valkāju nikābu. Cilvēks, kurš nobļaujas “Terorists!” nav bīstams. Ja tiešām tā domātu, neteiktu. Apzinos – rīkojos pareizi. Tas ir normāls apģērbs, cilvēki vienkārši nav pieraduši. Dažreiz viņi pārprot, ka jāaizsedzas tikai precētajām, it kā mēs to darītu vīra dēļ. Patiesībā tā ir daļa no mūsu kalpošanas Allāham. Nav tā, ka neprecējušās drīkstētu staigāt neaizsegušās un meklēt sev līgavaini!

Zahra un Sama smejas.

– Kā viņu var atrast?

Zahra: Pēc diviem gadiem islāmā izteicu vēlēšanos precēties. Kādam priekš manis padomā bija viens cilvēks. Divas nedēļas parunājos ar viņu internetā. Kad atbraucu uz Latviju, pirmoreiz ieraudzīju viņu dzīvē, bet otrajā reizē – jau apprecējāmies. Pirms tam gan biju redzējusi viņa fotogrāfiju, viņš manu – arī. Tagad aprit divi mēneši, kopš esam precēti! Protams, elektroniski aprunājāmies par nākotnes plāniem. Tiem jābūt līdzīgiem. Tie sakrita, galvenais, ka abi kalpojam Allāham.

– Kā tad ar iemīlēšanos?

Zahra: O, tā man ir mīļākā tēma! Bieži jautā: “Kas tad ir iemīlēšanās?” Tauriņu izjūta vēderā, īslaicīga aizraušanās, protams, nav mīlestība! Tā ir vēlēšanās rūpēties par kādu, darīt viņam labu, arī cieņa un izpratne.

Mudžāhida: Islāmā ir aizliegts bez vajadzības svešiem vīriešiem kontaktēties ar sievietēm. Pat skatīties nedrīkst. Līdz ar to – iespēja iemīlēties svešā cilvēkā gandrīz neeksistē.

Sama: Arī no Freida vēstītā izriet, ka sievietei mīlestība nāk ar laiku, vīrietim – tā rodas daudz straujāk un ātrāk arī noklust. Raugoties cilvēku dzīvēs, arī pēc pašas pieredzes, jo šīs nav manas pirmās attiecības, jāteic – esam gatavi šķirties jebkurā brīdī. Populāras ir brīvas attiecības, kas būtībā gremdē sabiedrību. Islāmā nav iedomājams, ka vīrietis ļoti viegli maina sievietes. Te es arī saredzu cieņu pret sievieti. Nav tā kā Eiropā – sieva un viena vai vairākas mīļākās. Arī tā cita sieviete jāapprec, jānodrošina, turklāt iepriekšējās sievas jāuztur visu dzīvi. Grūti, ļoti daudz jāpelna, lai kaut ko tādu varētu atļauties.

Mudžāhida: Vīram ir jāuztur sieva. Tas ir viņa reliģiskais pienākums un sievietes privilēģija. Rūpes par māju un bērniem ir pietiekoši daudz, lai neuzkrautu sievai vēl algotu darbu.

Sama: Latvijā tomēr tā situācija nav tik vienkārša. Mans vīrs nav vietējais, viņam ļoti grūti šeit atrast darbu, tādēļ arī pati strādāju.

– Kādas bija jūsu kāzas?

Mudžāhida: Muslimiem apprecēties ir ļoti vienkārši. Mums nevajag ne kāzu kleitu vienreizējai lietošanai par simtiem latu, ne stundas pie friziera, ne gredzenus, ne obligāto braucienu uz pili un pie fotogrāfa, ne klaunus – vedējus un muzikantus, – kuriem jāizklaidē publika, nemaz nerunājot par kravu alkohola viesu nodzirdīšanai.

Zahra: Ceturtdienā atbraucu uz Latviju, piektdien tikāmies, sestdien apprecējāmies. Nikā (kāzu ceremonija) notika pie imāma Mamūna mājās. Šeihs Mamūns prasīja: “Vai piekrīti, ka būšu tavs aizbildnis?” (Ja meitenes tēvs nav muslims, viņš nevar viņu izprecināt, tāpēc kāds cienījams muslims, parasti – mošejas imāms, kļūst par viņas aizbildni – valī) Saku – jā. Pēc tam šeihs Mamūns aizgāja uz otru istabu un jautāja līgavainim: “Vai gribi precēties ar šo sievieti?” Imāms atgriezās, lai vaicātu to pašu man. Abi piekritām un bijām precēti.

Mudžāhida: Islāmā biju pusgadu, kad mani sāka bikstīt, ka jāprecas, un piedāvāja līgavaini. Satikāmies divas reizes pie mana valī un nolēmām precēties. Nākamajā rītā, kamēr vēl gulēju, valī man zvana un saka: “Tev šodien kāzas, nenokavē!” Līdz tām bija palikušas četras stundas. Šeihs Mamūns mums katram pajautāja, vai vēlamies precēties, un pateica, ka mahr būs 100 lati. Tā ir nauda, ko līgavainis dāvina līgavai.

Zahra: Tai nav obligāti jābūt naudai. Sieviete pati var izvēlēties, ko grib saņemt. Lai dzīvi Latvijā padarītu vieglāku un pierādītu, ka esam likumīgs vīrs un sieva, mēs savu laulību reģistrējām arī dzimtsarakstu nodaļā.

Sama: Mums ar vīru bija trīs kāzas: pirmo reizi sarakstījāmies viņa zemē, tad, lai viss būtu oficiāli, bija sarakstīšanās te – Latvijā. Un trešo reizi taisījām lielu balli viņa dzīvesvietā, lai visi apkārtējie zinātu, ka šis puisis nu ir precēts vīrs. Ja sieviete nevēlas precēties, viņa var teikt – nē. Nav patiess priekšstats, ka islāma valstīs viņu var piespiest to darīt pret pašas gribu. Jā, vecāki meitai vēl labu, izraugoties vīru, bet tieši tādēļ ir saderināšanās laiks, lai saprastu, vai sader kopā. Nereti šajā laikā attiecības izjūk.

– Nemaz nebaidīja fakts, ka vīram var būt četras sievas?

Sama: Mana vīra mīļākais jautājums! (Smejas.) Viņš atbild – kā var mīlēt vairākas, ja tikai viena sirds! Es to spētu pieņemt, jo, ja godīgi, skatoties Latvijas sabiedrībā, nepazīstu nevienu vīrieti, kuram nebūtu mīļākās. Viena vai vairākas. Līdz ar to, ja runā, ka islāma sabiedrībai raksturīga daudzsievība, domāju, tur tā ir daudz mazāk izteikta nekā pie mums.

Zahra: Esmu greizsirdīga, tādēļ man būtu ļoti sāpīgi un grūti to pieņemt. Tomēr, ja mēģinu iejusties tās iespējamās otrās sievietes lomā – vai tad viņai negribētos vīru, bērnus, ģimeni? Sieviešu ir daudz vairāk nekā vīriešu. Šī atziņa man palīdzētu rast mierinājumu.

Mudžāhida: Es laikam neesmu tik greizsirdīga. Bet atkarīgs arī no tā, kāda tā otrā sieva. Manuprāt, šāda iespēja ir visai maza, jo vīrietim jābūt pirmkārt ļoti bagātam. Katrai sievai pienākas sava māja, nedrīkst likt dzīvot visām kopā.

Zahra: Arī laika ziņā visām jāvelta vienlīdz daudz uzmanības. Tas nav tik viegli. Ja vīrietis ir gana dievbijīgs, apzinās, ka tas būs ļoti, ļoti grūti. Daudzas sievietes laulību līgumā iekļauj prasību, lai viņu kopdzīves laikā daudzsievības nebūtu. Es neuzstāju, tikai teicu, ka man būtu smagi. Nevaru nostāties pret Dieva gribu.

– Vēršaties pret ārišķību, tomēr Rietumu sabiedrībā esat spilgtāk ievērojamas nekā jebkura cita, kura ģērbusies ļoti atkailināti.

Zahra: Apzinos, ka izskatos citādi, taču tā nav ārišķība, bet Dieva gribas pildīšana. Šādi nevēlos nevienam paust, ka esmu labāka vai pārāka. To daru sevis un Allāha dēļ.

Mudžāhida: Viss atkarīgs no motivācijas. Es uzņemos atbildību tikai par sevi. Nav mana vaina, ka daļa sabiedrības staigā neapģērbta.

– Korānā nemaz neesot teikts, ka sievietei jānēsā lakats un sejas aizsegs.

Mudžāhida: Korānā ir lietots tā laika apģērba nosaukums. Pavisam droši zināms, ka seju aizklāja Pravieša sievas – ticīgo mātes un labākās muslimas.

– Kā jūsu ģimenes uztvēra izvēli – pieņemt islāmu?

Sama: Mamma klusībā ir pret, kaut ļoti uzkrītoši to neizrāda. Citas paaudzes cilvēks, varbūt tādēļ tik grūti to pieņemt.

Zahra: Vecāki ir moderni domājoši, uzskata – svarīgi, lai es būtu laimīga. Viņi paši ir neticīgie. Ja neko nezini, īsti nevari būt ne par, ne pret.

Mudžāhida: Tēvam visas reliģijas ir vienlīdz vienaldzīgas. Mammai bija dubultšoks, jo, pirmkārt, es atstāju savu mīļoto katoļticību, otrkārt, pametu viņu tajā vienu pašu. Par katolieti viņa kļuva lielā mērā manā ietekmē.

– Jūsu dzīvesveids ļoti krasi atšķiras no tā, kāds tas bija pirms pieņēmāt islāmu?

Zahra: Reizēm iedzēru, uzpīpēju. Toreiz man tas likās normāli. Nedaudz atšķiras mans izskats un, protams, ir iekšējs miers, jo esmu atradusi, ko meklēju.

Sama: Neteikšu, ka ļoti krasi mainījies. Mazliet citādāk ģērbjos, neēdu cūkgaļu. Reizēm citi saka – jā, tik grūti, jānēsā lakats, jāpacieš dažādas grūtības, bet tā nav! Kad saproti, ka tas ir tavs ceļš, tā nešķiet.

Mudžāhida: Es islāmā ieslīdēju kā zivs ūdenī. Beidzot atradu to, ko vienmēr biju vēlējusies. Visgrūtāk bija atmest smēķēšanu. Kā kristietei man vispār nebija motivācijas to darīt. Arī apprecēšanās bija pagrieziens par 180 grādiem, jo līdz tam sapņoju par klosterdzīvi. Islāms maina cilvēku reāli.

Zahra: Es arī gribēju kļūt par klostermāsu.

– Kāpēc gribējāt iestāties klosterī?

Zahra: Lūdzos, bet nejutos uzklausīta un gandarīta. Likās, esot klosterī, būšu tuvāk Dievam. Veltīšu sevi Viņam. Vienīgi celibāts šķita nedabisks.

Mudžāhida: Zinot par Dievu, laicīgā dzīve šķiet bezvērtīga. Tomēr baidījos, ka klosterī mani nepieņems, teiks, ka gribu aizbēgt no dzīves, problēmām. Nekādi nevarēju saprast, kur tad ir tā ticīgo kopiena. Jēzus taču teica: mīliet viens otru! Bet katoļi (tāpat kā luterāņi) nemaz nedraudzējas. Atnāk svētdien uz misi, papļāpā pie baznīcas un izklīst. Ja ir kāda problēma, nav kam lūgt palīdzību. Nepatika arī ekumēnisms, Baznīcas modernizēšana. Pat klosterī es no tā nebūtu drošībā. Tagad man viss ir islāmā. Pat mūķenes apģērbs – un vēl labāks. Islāmā reliģija nav nodalīta no dzīves. Kalpot Dievam var, darot visikdienišķākos darbus. Par to, kas tāpat būtu jādara, vēl saņemam atalgojumu.

– Kādā ziņā?

Mudžāhida: Ir konkrēti hadīsi (pārbaudīti ziņojumi par Pravieša teikto vai darīto), kāds atalgojums pienākas par konkrētiem darbiem. Piemēram, tikai par otra muslima pasveicināšanu ar As-salām aleikum (miers ar jums!) Allāhs ieskaita desmit labus darbus. Par citu, garāku, sveicienu – trīsdesmit. Ja agrāk putekļus slaucīt šķita bezjēdzīga nodarbošanās, jo rezultāts ir ātri gaistošs, tad tagad zinu, ka atalgojums Paradīzē nezudīs. Kristietībā nav šādas atalgojuma sistēmas, līdz ar to cilvēkam trūkst motivācijas pārāk nopūlēties. Paradīze ir apsolīta visiem, jo Dievs mīl visus. Tas gan vietām nesaskan ar kristiešu Rakstiem, bet tā viņi tos tulko.

– Kāpēc jūs saistīja garīgie meklējumi? Vai tās bija ciešanas?

Zahra: Piedzīvojot ciešanas, Dievs noliek mūs situācijā, kad Viņu noteikti atcerēsimies, pieminēsim. Tā ir kā pretimnākšana no Viņa puses.

Mudžāhida: Kad gāju vidusskolā, mani nomocīja jautājums par dzīves jēgu. Mēs, muslimi, uzskatām, ka tiekšanās pēc Dieva ir dabiska. Tā ir veselības, nevis slimības pazīme. Ciešanas rodas no tā, ka cilvēks nezina, ko iesākt ar savu dzīvi. Ja no bērnības audzina islāmā, problēmām nevajadzētu būt.

– Kāda ir jūsu dienaskārtība?

Zahra: Tā pilnīgi pakārtota lūgšanu laikiem. (Man parādа sarakstu, kas mošejā pielikts pie sienas. Tajā redzams, ka jālūdzas piecas reizes diennaktī. Ik dienu šie lūgšanu laiki ir citādi, atkarīgi no saules cikla. Nedrīkst lūgties ne saules lēkta, ne rieta laikā. Atzīmēts lūgšanu laika posms, kurā jāpaspēj to noskaitīt.)

Mudžāhida: Pirmā lūgšana – fadžr – sākas naktī, līdz saullēktam tai jābūt noskaitītai. Piemēram, piektajā maijā fadžr varēja skaitīt no 2:55 līdz 5:26. – Vai drīkst mainīt lūgšanu laiku?

Sama: Nē, bet, ja ir sarežģīta situācija, divas lūgšanas var apvienot.

Zahra: Ja nav iespējams izpildīt lūgšanu kā paredzēts, ir atļauts to darīt sēdus, piemēram, mašīnā.

– Vai islāmā nemulsināja doma par džihādu?

Mudžāhida: Islāmā ir tiesības aizstāvēties pret uzbrucējiem un apspiedējiem. Ne tikai tiesības, bet pienākums. Tas ir pašsaprotami. Mums nav tāda absurda kā “pagriez otru vaigu”.

Zahra: Ir lielais džihāds – cilvēka iekšējā cīņa pret paša trūkumiem un ļaunumu, un mazais, kas nozīmē islāma izplatīšanu un aizsargāšanu, ja nepieciešams – arī militāri.

—————————————-

Raksta autors: Monika Griezne

 

Raksta avots: “Mistērija” 2009. gada jūnijā