Dzīvē ir periodi, kad jūtamies apjukuši – mūsu prāts kļūst par nebeidzamu jūtu un domu virpuli, kas dzen mūs izmisumā. Ir brīži, kad skumstam par to, kā cilvēki pret mums izturas, jūtamies bezcerīgi notiekošā priekšā, domājam, ka pasaule ir netaisna, un jūtamies pilnīgi vientuļi.

Šādos brīžos bieži vien aizmirstam, ka ir Kāds, kas vienmēr ir ar mums un nekad mūs nepamet – Dievs! Dievs Kurānā saka:

“Un, ja Mani kalpi tev jautās par Mani, tad, patiesi, Es esmu Tuvs – Es atbildu uz lūdzēja lūgšanu, kad viņš Man lūdz.” (Kurāns 2:186)

Kāds skaists kudsi hadīss, ko atstāstījis Abu Huraira, vēsta: “Pravietis (s) sacīja: Allāhs (swt) saka: ‘Es esmu saskaņā ar Mana kalpa domām par Mani; Es esmu kopā ar viņu, kad viņš Mani par mani domā. Ja viņš domā par Mani sevī, tad arī Es domāju par viņu Sevī. Ja viņš piemin Mani, esot kopā ar citiem, tad Es pieminu viņu kopā ar vēl labākiem citiem (ar eņģeļiem); ja viņš tuvojas Man pa plaukstas tiesu, tad Es pietuvojos viņam par olekti (~ 45 cm). Ja viņš tuvojās Man par olekti, tad Es pietuvojos viņam par divām plaukstas tiesām. Ja viņš nāk pie Manis soļiem, Es dodos viņam pretī skriešus.’” (Bukhari un Muslims)

Tāda ir Dieva mīlestība pret mums!

Psihologi ir atklājuši, ka savu problēmu pārrunāšana ir viena no visefektīvākajām to risināšanas stratēģijām. Cilvēki, kuriem ir kāds ģimenes loceklis vai draugs, kas uzklausa viņu problēmas un dod vajadzīgo atbalstu, parasti bauda augstāku psiholoģiskās un subjektīvās labklājības līmeni. Pētījumi rāda, ka visefektīvākais veids, kā atbrīvoties no nomāktības un vilšanās, ir pārrunāt tās ar kādu, kam uzticamies un kas spēj mūs uzklausīt.

Saruna ar draugiem vai ģimeni var palīdzēt atbrīvoties no samilzušajām emocijām, taču dažubrīd viņi nav mums blakus, ir aizņemti vai vienkārši mūs nesaprot. Vai var gadīties, ka rodas tūkstoš šķēršļu, kas traucē mums ar viņiem sazināties, pat tik elementāras kā tehniskas problēmas telefona līnijā.

Šādas problēmas ir izslēgtas, ja sarunājamies ar Dievu. Mēs varam sazināties ar Dievu jebkurā laikā un vietā. Nav nedz jāgaida piemērotākais brīdis, lai piezvanītu, nedz arī jātērē tūkstoši par telefona rēķinu. Vienīgais, kas nepieciešams, lai sazinātos ar Dievu, ir neviltota sirsnība. Tu vari runāt ar Viņu čukstos vai skaļā balsī; vari raudāt Viņa priekšā vai pat smieties; vari domāt par Viņu stāvot, sēžot vai guļot, vientulībā vai pūlī. Viņš vienmēr būs blakus un uzklausīs – tas ir garantēts!

Dievs Kurānā saka: “Tāpēc pieminiet Mani (lūdzoties un slavinot). Es pieminēšu jūs…” (Kurāns 2:152)

Lielisks piemērs tam ir dots sūrā Jusuf, kad pravietis Jakūbs (Jēkabs), pēc atkārtotas savu dēlu nodevības pret Jusufu (Jāzepu) un viņa brāli Bejaminu, saka: “Tik Allāham vien es sūdzos par savām sirdssāpēm un bēdām…” (Kurāns, 12:86)

Izsūdzot savas bēdas draugiem, ģimenei vai jebkuram citam cilvēkam un žēlojoties par mums nodarītām netaisnībām vai sarežģījumiem, ko piedzīvojam, mēs bieži vien riskējam tikt aprunāti, apmeloti vai izsmieti. Taču pie Dieva mēs varam vērsties ar savām likstām, nedomājot par šādām sekām. Kad runājam ar Dievu un zemojamies Viņa priekšā, Viņš ir Vienīgais, Kurš spēj rast risinājumu un apmierināt mūsu vēlmes.

Mēs varam sarunāties ar Dievu visdažādākajos veidos: stāstot savas problēmas; daloties ar bēdām, sāpēm, prieku; griežoties pie Viņa ar lūgšanām; pieminot Viņu; veicot dikru (pielūgsmes darbības) un pildot solā (piecas rituālās ikdienas lūgšanas). Ir kāds skaits hadīss, kas raksturo kā Dievs sazinās ar mums solā laikā:

Dieva Pravietis (s) teica: “Allāhs, Visaugstais, sacīja: ‘Esmu sadalījis lūgšanu (sūru Al-Fatiha) divas daļās, starp Mani un Manu kapu, un Mans kalps saņems to, pēc kā viņš lūdz. Ja viņš saka: ‘Visi slavinājumi lai ir Allāham, pasauļu Kungam.’ Allāhs atbild: ‘Mans kalps ir Mani slavinājis.’ Kad kalps saka: ‘Visužēlīgākajam, Žēlojošajam.’ Allāhs atbild: ‘Mans kalps ir Mani cildinājis.’ Kad viņš saka: ‘Atmaksas dienas Valdniekam!’ Allāhs atbild: Mans kalps ir Mani cildinājis’ vai ‘Mans kalps ir nodevis visu Manās rokās.’ Kad viņš saka: ‘Ved mūs pa Taisnu ceļu – pa to [kalpu] ceļu, kurus tu esi apdāvinājis ar labumiem, ne [pa to kalpu ceļu], pār kuriem ir [Tavas] dusmas, un ne [pa] nomaldījušos [ceļu]!’ Allāhs atbild: ‘Lai tas ir Manam kalpam, un viņš saņems, pēc kā lūdzis.’” (An-Nasai un Tafsīr Ibn Kathīr)

Mums jāatceras, ka Dievs zina mūsu dziļākās, slēptākās domas, kā Viņš to apgalvo Kurānā: “Un [zvēru pie Dieva], nudien esam radījuši cilvēku, zinādami to, uz ko viņa dvēsele viņu kūda, jo esam viņam tuvāk par [paša] jūga vēnu” (Kurāns, 50:16)

Sarunāšanas ar Dievu stiprina mūsu saikni ar Viņu un atvieglo mūsu sirdis – mēs vēršamies pie Viena Vienīgā, Kurš spēj atbildēt uz mūsu lūgšanām.

Tāpēc nākamreiz, kad jūties drūms vai saīdzis (arī tad, kad esi ļoti laimīgs) un vēlies dalīties ar kādu, griezies pa tiešo pie Dieva!

————————————-

Raksta autors: Binte Aqueel (Binte Akīl); raksta avots: www.hibamagazine.com