Starta signāls ir dots, laika atskaite – sākusies. Bet jūs atrodaties bēdīgā stāvoklī, jo sēžat dziļā bedrē. No tās ir jāizkļūst, bet kā? Pakāpieni. Tos vajag izcirst vai izgatavot, bet sekunžu mērītājs tikšķ. Četri pakāpieni, tikai četri pakāpieni, un jūs vairs neatrodaties bedrē.

Šī nav aizraujošas filmas vai jaunas spēles anotācija. Šīs pārdomas iedvesmojusi sūra Al-Asr (Laiks). Sūra ir īsa, tikai trīs ājas, taču, kad biju beidzis runāt par vārdiem “izņemot tos, kuri noticēja” no pusotras stundas ilgas nodarbības bija atlikušas tikai desmit minūtes. Patiesi, cik daudz jēgpilnas nozīmes ir lakoniskajās Kurāna ajās. Nepretendējot uz interpretāciju, vēlos dalīties dažās pārdomās par šo sūru.

Pirmkārt – tas, ka Dievs zvēr pie laika, uzsver tā svarīgumu. Katra cilvēka laika uzskaite sākas līdz ar dzimšanu un beidzas nāves brīdī. Tas ir šī cilvēka al-asr. Ja biznesmenis darbojoties gūst zināmu peļņu, tad viņš ir veiksmīgs uzņēmējs; ja ir zaudējumi, tad viņš ir tuvu bankrotam; bet, ja viņam vairs nekas nav atlicis, viņš ir bankrotējis.

Atgriezīsimies pie sūras. Sākotnēji cilvēkam ir zaudējumi. Viņš ir nulle, vai pat zemāk par to. Viņš ir bedrē, viņš ir zaudētājs. Kā gan viņam rīkoties, jo ir taču jāizkļūst no radušās situācijas? Risinājums ir, tas ir vienmēr, tikai jābūt piesardzīgam un uzmanīgam. Šajā sūrā tiek piedāvāts risināt šo problēmu ar četru lietu palīdzību. Citiem vārdiem sakot, ja esi bedrē, ir jāizcērt tās sienā pakāpieni vai jābūvē kāpnes ar četriem pakāpieniem.

Pirmais pamata pakāpiens ir ticība. Sākt ticēt un nostāties uz šī pakāpiena – tas ir labs sākums, bez kura nekādi nevar tikt tālāk un izkļūt no bedres. Otrais – labo darbu pakāpiens. Neviens no labiem darbiem (piemēram, nevienu nenogalinu, ne no viena nezogu, mīlu kaķus) nedarbosies, ja šos darbus neuzsāk ar to, kas ir cilvēka pienākums Visaugstākā priekšā. Un tikai pēc tam mīliet kaķus un dāviniet ziedus. Uzskatīt, ka misija ir izpildīta un tu jau esi uz otrā pakāpiena var tad, kad lūgšanas pildi pats savā labā, ieturi gavēni, bet ja nē – tad nē. Tomēr nezin kāpēc tu joprojām atrodies zaudējumu bedrē. Kaut kas ir ne tā, kā vajag. Protams. Šobrīd tu esi egoists un nekas vairāk. Tu esi noticējis, un sirdī tev ir ticība, tu patstāvīgi lūdzies – arī nav slikti, tev pašam. Bet kāds labums no tā visa citiem? Vai kāds no tā ko iegūst? Tu un tikai tu. Tagad nākamais, trešais pakāpiens, no kura tu aicināsi ļaudis uz patiesību. Dalies ar citiem tajā, ko pats jau esi ieguvis, un, patiesi, tad tu līdzināsies dāsnam cilvēkam. Tagad noteikti par tevi vairs neteiks, ka esi egoists.

Tagad gan es vairs neesmu zaudētājs – tu nodomāsi. Ticu Allāham un Tiesas dienai? Ticu. Veicu labus darbus? Veicu. Citus aicinu (uz patiesību, uz islamu)? Aicinu. Bet kāpēc gan joprojām es esmu zaudētājos? Tāpēc, ka pats grūtākais pakāpiens vēl ir priekšā – būt pacietīgam! Bez tā ne šurpu, ne turpu. Pa–cie–tī–ba. PACIETĪBA! Lūk, kā daudziem pietrūks pilnai laimei – un šis ir pēdējais pakāpiens uz tavu laimi. Tikai iegūstot visas šīs četras sastāvdaļas, cilvēks vairs nav zaudētājs.

Tomēr, katru rītu pamostoties, tu atkal esi atpakaļ bedrē. Šīs dienas bedrē. Ja tev jau ir pieredze, kā no bedres rāpties ārā, tad ar katru dienu tas padosies arvien vieglāk. Pamostoties atjauno savu ticību (dua, lūgšanas, Kurāna lasīšana), tad ķeries pie labajiem darbiem. Velti daļu sava laika citu aicināšanai uz reliģiju, tās skaidrošanai, vismaz saviem mājiniekiem, un esi pacietīgs.

Šīs domas radās lasot šo nelielo, bet ļoti ietilpīgo sūru. Imāms Aš-Šafi saka: “Ja nekas cits nebūtu bijis lejupsūtīts (Allāha sūtīts), kā vien šī sūra, ar to būtu pietiekami (lai saprastu).”