„Es esmu izdomājis tēmu mūsu projektam!” Alī sauca pāri pār skolas ēdnīcas galdu. „Paldies Dievam, man vairs nav jāmoka savas smadzenes!” Omars atviegloti nopūtas. „Bils Geits – mēs uzrakstīsim viņam vēstuli, lai uzaicinātu viņu pieņemt islāmu,” Alī lepni smaidīja. Omars un Usmāns saskatījās un sāka nevaldāmi smieties. „Labi jau labi – vai esat pietiekami izsmējušies
Nē, ne uz ballīti – uz kaut ko, kas dod daudz vairāk piepildījuma un ir ilgstošāks. Jā, es ielūdzu tevi sekot Tavam Kungam. Ir dzirdēts daudz skumju sāgu, kurās indivīdi, kas paši pievērsušies islāmam, ir drošsirdīgi mēģinājuši sākt ielūgt uz to arī citus. Viņi saskaras ar plašu reakciju diapazonu: aizvainojumiem, draudiem, aizdomām, izsmieklu, ļaunprātību, aizspriedumiem,
“Bezkofeīna mokku bez putukrējuma,” es pasūtīju, ar acīm meklējot telpā stūra galdiņu. Pārdevēja jau zina manu pasūtījumu no galvas, jo es iegriežos pie viņiem kopā ar vīru un bērniem ļoti bieži. Pasniedzot man atlikumu, viņa paver muti, lai vēl ko teiktu. Es gaidu: “Vai varu jautāt, kāpēc Jūs to nēsājat?” vai “Vai Jums tajā nav
Katram muslimam, atbilstoši savām spējām, ir jābūt sludinātājam. Nav obligāti būt erudītam visos reliģijas jautājumos un mācīties piecpadsmit gadus kādā aizrobežu universitātē, lai aicinātu cilvēkus uz islāmu. Pietiek aicināt uz to, ko zini un pats dari – tad pienākums pret Dievu būs izpildīts. Uzsākot aicināt uz islāmu, nevajag domāt, ka viss noritēs gludi, jo cilvēku,
2192 
