Pirms daudziem gadsimtiem, pravietis Ibrahīms (Ābrahāms) aizveda savu mazgadīgo dēlu Ismailu un viņa māti Hadžaru uz tuksnesīgu apvidu, kur nebija ne cilvēku, ne uzturlīdzekļu, un viņus tur atstāja. Hadžara jautāja Ibrahīmam: “Vai to darīt Tev pavēlēja Dievs?” Saņemot apstiprinošu atbildi, viņa teica: “Tad Viņš mūs nepametīs!”
Pēc kāda laika, beidzoties pārtikas un dzēriena rezervēm, mazo Ismailu sāka mocīt stipras slāpes. Hadžara uzrāpās tuvākā pakalnā, cerībā ieraudzīt cilvēkus vai ūdens avotu. Viņa skatījās baltajā tuksneša plašumā, līdz sāka sāpēt acis, bet nevienu neieraudzīja. Tad viņa nokāpa no šī pakalna un skrēja uz citu. Kad viņa bija atkārti skrējusi no pakalna uz pakalnu septiņas reizes, Hadžara ieraudzīja eņģeli, kurš ar savu spārnu raka zemi, līdz no tās izšļācās ūdens. Tas bija Zam Zam avots. Drīzumā šajā vietā dibināja Meku un uzcēla Kābu.
Cauri gadsimtiem, Hadžara ir ne tikai devusi mums vienu no hadža (svētceļojuma) rituāliem, bet ar savu piemēru, iemācījusi mums arī vienu no ticības pamatprincipiem – pilnīgu paļaušanos uz Dievu un atteikšanos no izmisuma, kurus mēs tuvāk izskatīsim šajā rakstā.
Tavakkul (Paļaušanās)
Tavakkul nozīmē paļauties uz kādu, uzticoties viņa spēkam vai jūtot savu nespēju.
Tavakkul šariāta terminoloģijā ir pilnīga paļaušanās uz Dievu par to, ka saņems vēlamo un atbrīvosies no nepatīkamā, ievērojot šariātā noteiktās normas.
Sekojoši Kurāna ajāti raksturo paļaušanās uz Visaugstāko svarīgumu un nepieciešamību:
“Un paļaujies uz Dzīvo, Kurš nemirst…” (Kurāns 25:58)
“Tad uz Allāhu vien lai paļaujas ticīgie!” (Kurāns 14:11)
“…bet, kad izlemsi, tad paļaujies uz Allāhu.” (Kurāns 3:159)
“Un tam, kas paļaujas uz Allāhu, ar Viņu ir pietiekoši.”(Kurāns 65:3)
“Ticīgie ir tikai tie, kuru sirdis bīstas tad, kad tiek pieminēts Allāhs, un, kad viņiem lasa Viņa zīmes, tās kāpina viņos ticību, un kuri paļaujas vien uz savu Kungu.” (Kurāns 8:2)
Diemžēl daudzi no mums nepievērš pienācīgu uzmanību šim islāma pamatprincipam. Vieni uzskata, ka paļaušanās uz Dievu nozīme neko nedarīt, savukārt citi domā, ka, kaut ko darot un ievērojot kaut kādas normas, viņi paļausies uz Dievu, Kurš Pats izlabos situāciju, novirzīs nelaimi vai sniegs palīdzību. Guļot uz dīvāna, viņi gaida debesu veltes, kuras, protams, pašas nekrīt viņiem klēpī. Vēl citi pilnībā paļaujas tikai paši uz sevi, uz savām zināšanām, talantiem, darbu vai arī palīdzību no citiem, aizmirstot vai vispār nedomājot, ka viss notiek tikai pēc Dieva gribas.
Patiesa paļaušanās uz Dievu nozīmē zināt, ka ikviena lieta ir atkarīga no Viņa, ka visa šī pasaule ir Visuvarenā rokās un ka Viņš vada to tā, kā vēlas. Ja Dievs tā gribēs, tad tas notiks, ja nē – tad nenotiks. Dievs ir Dodošais un Aizliedzošais. Nav citas varas un spēka, kā tikai Viņa. To apzinoties, cilvēks ar visu sirdi paļaujas uz Dievu, gan lai saņemtu labo, gan arī lai novērstu ļauno.
Cilvēkam ir pilnībā jāpaļaujas uz Dievu, tiecoties iegūt to, kas viņam nepieciešams. Turklāt viņam ir jāpieliek visi savi spēki, lai izveidotu labvēlīgus apstākļus mērķa sasniegšanai.
Turklāt ja cilvēks sāk paļauties uz kādu vai uz kaut ko tajā, ko var izdarīt tikai Dievs, piemēram, uztura nodrošināšanā, veselībā, bērnos u. tml., tad viņš krīt daudzdievības grēkā. Ir atļauts lūgt vai pilnvarot citu cilvēku izdarīt to, kas ir viņa spēkos, vienlaikus paļaujoties uz Dievu, ka Viņš atvieglos ceļu pretī vēlamajam rezultātam.
Izmisums
Paļaušanās uz Dievu pretstats ir izmisums, cerību zudums uz Dieva palīdzību un žēlsirdību, kas ir viens no lielajiem grēkiem. Visuvarenais saka Kurānā: “Kurš gan zaudē cerības uz sava Kunga žēlastību, ja ne nomaldījušies!” (Kurāns 15:56)
Izmisuma ļaunums un briesmas var izpausties divējādi:
- Kad cilvēks, kurš izjūt konkrētu vajadzību vai grūtības, nesaņem drīzu atbildi un palīdzību no Visuvarenā, kā viņš to vēlas. Viņš nevēlas būt pacietīgs, paļaujoties uz Dieva palīdzību un gudrību. Tā vietā viņš viļas Dievā un meklē palīdzību pie tiem, kuri, pēc viņa domām, ir spējīgi atrisināt viņa problēmu. Bieži mēs redzam cilvēkus, kuri vēršas pēc palīdzības pie kapavietām, burvjiem, akmeņiem vai citām lietām, kuras patiesībā nedod ne labumu, ne ļaunumu, bet tikai ved cilvēku maldos un pasliktina viņa stāvokli Visuvarenā priekšā.
- Atskatoties pagātnē, cilvēkam var likties, ka viņa dzīve sastāv tikai no grēkiem. Un tik tiešām – varbūt viņš ir kritis gan lielos, gan mazos grēkus. Te Iblīs (Sātans) var viņam iegalvot, ka viņš ir bezcerīgs grēcinieks, kam nav piedošanas, un cilvēks var krist izmisumā. Vai arī viņš var likt cilvēkam just viltus kaunu, kura dēļ viņam būtu neērti stāties Dieva priekšā. Gala rezultātā, cilvēks atsakās laboties un turpina grēkot. Turklāt Visuvarenais mierina ticīgos, lai tie nekrīt izmisumā un turpina gaidīt Viņa žēlsirdību, sakot: “Saki [Manus vārdus]: ‘Ak, Mani kalpi, kuri darīja pārestību paši pret sevi! Nezaudējiet cerības uz Allāha žēlastību, jo Allāhs piedod visus grēkus. Patiesi, Viņš ir Tas Piedodošais un Žēlojošais!’” (Kurāns 39:53)
Islāms
Viena no islāma īpašībām ir tā visaptverošā daba. Pat tādi garīgi jautājumi kā paļaušanās un izmisums attiecas ne tikai uz ticību un nākamo dzīvi, bet arī uz lietām, kas saistītas gan ar indivīdu, gan sabiedrību kopumā.
Neizpratne par šiem jautājumiem noved pie tā, ka cilvēki padodas grūtību priekšā, ar kurām saskaras savas dzīves laikā. Mūsdienās stress ir kļuvis par sabiedrības postu, un cilvēki nezina, kā tikt ar to galā. Atšķirībā no ticīga cilvēka, kurš saprot, ka viss ir Dieva rokās, cilvēks, kurš ir tāls no reliģijas, mēģina rast dvēseles mieru alkoholā, vai arī izbeidzot savu dzīvi ar pašnāvību.
Mierinājums slēpjas vārdos, kurus Pravietis Muhammads (s) teica kādam no saviem sekotājiem: “Ak puisi, es iemācīšu tev pāris vārdus: atceries Dievu un Viņš sargās tevi, atceries par Dievu un tu atradīsi Viņu savā priekšā. Ja vēlēsies lūgt par kaut ko, lūdz Dievu, ja vēlēsies vērsties pēc palīdzības, vērsies pie Dieva. Zini, ja visi cilvēki savāksies kopā, lai izdarītu tev ko vērtīgu, viņi spēs tev palīdzēt tikai tajā, kas bija paredzēts tev no Dieva, un, ja viņi savāksies kopā, lai tev kaitētu, viņi spēs tev kaitēt tikai tajā, ko Dievs tev ir paredzējis, jo rakstāmspalva jau ir pacelta un lapas jau ir nožuvušas.”
————————————-
Raksta autors: Umars Gaddžialievs; avots: www.islamcivil.ru