Kad Hadžarai piedzima Ismāīls, Ibrāhīma pirmā sieva Sāra skuma par to, ka viņai nebija pašai savu bērnu. Dievs pavēlēja Ibrāhīmam aizvest viņa sievu Hadžaru un dēlu Ismāīlu uz vientuļu vietu un atstāt viņus tur.

Vai vari iedomāties, kā Ibrāhīms jutās? Viņam bija neizsakāmi grūti paklausīt šai pavēlei – atstāt savu sievu un bērnu, kurš bija piedzimis pēc tik ilga laika un daudzām lūgšanām. Taču, būdams īstens ticīgais, Ibrāhīms nevilcinoties paklausīja Dievam.

Kā Dievs to bija licis, viņš aizveda Hadžaru un Ibrāhīmu uz pamestu vietu. Esot ceļā, Hadžara viņam jautāja: „Kur tu mūs ved un kāpēc?” Ibrāhīms klusēja un neko neatbildēja. Hadžara saprata un jautāja: „Vai tā ir Dieva vēlme?” „Jā, tā ir,” atbildēja Ibrāhīms. „Tad es nešaubīšos par to un ne no kā nebaidīšos – patiesi, Dievs mūs pasargās,” teica Hadžara, kas bija drosmīga un dievbijīga sieviete.

Ibrāhīms aizveda viņus uz vientuļu vietu tuksnesī, kur nebija ūdens un ne pat koka trīs kilometru attālumā – viņš viņus tur atstāja. Šī vieta bija Meka. Atstājot Hadžaru un Ismāīlu absolūti vienus bez jebkādas palīdzības, viņš jutās ļoti noskumis. Tas bija liels upuris, taču Ibrāhīms neļāva vājumam ņemt virsroku. Kad viņa ģimene bija pazudusi no redzesloka, Ibrāhīms apstājās, pagrieza savu seju uz to pusi, kur tagad stāv Kāba, un no sirds lūdzās Dievu: „Ak, Dievs! Pēc Tava prāta, es atstāju savu mantinieku vientuļā vietā. Mans Dievs, es viņus tur atstāju, lai viņi lūgtu Tevi. Lūdzu, pasargā viņus. Dari tā, lai viņus atrastu ļaudis, dotu viņiem (ēdienu) no Tavas zemes, lai viņi vienmēr būtu pateicīgi Tev.”

To pateicis, Ibrāhīms turpināja ceļu, atstājot viņus Dieva gādībā.

Dievs bija tik apmierināts ar Ibrāhīma rīcību, ka viņš apsolīja ne tikai pasargāt Hadžaru un Ismāīlu, bet arī svētīt viņu pēcnācējus. Mūsu Pravietis Muhammads (s) arī nāk no šīs pašas ģimenes.

——————————————-

Avots: Zajeda Zaidi, “Stories from the Quran”, Oxford University Press, 2008.