Sēžot pie galda un mācoties, kāda neparasta skaņa pārtrauca manu domu pavedienu. Es domīgi pacēlu acis no grāmatas. Pagāja kādi mirkļi, pirms es atskārtu, ka dzirdu lietusgāzes. Skaņa, pie kuras biju tik ļoti pieradis manā dzimtajā pilsētā Keiptaunā, šeit, tuksnešainajā Medīnas pilsētā, likās man ārkārtīgi sveša.

Es izskrēju uz balkona, lai apbrīnotu lietusgāzi. Kamēr es stāvēju, vērojot, kā Dievs atbild uz kopienas lūgšanām, manu uzmanību neviļus piesaistīja kas lejā notiekošs. Tā vietā, lai steigtos patverties no lietus, kāds vīrs lēnā solī devās uz savas mājas pusi un iegāja tajā. Pēc neilga brītiņa, viņš atkal parādījās, nesot krēslu. Tādā pašā vēsā mierā, viņš nolika krēslu tur ārā, lietū un vienkārši apsēdās! Izskatījās, ka viņš izbauda sajūtu, ko sniedz lietus lāses, krītot uz viņa ādas. Es biju patiesi ieinteresēts.

Manā dzimtajā vietā cilvēki bieži kļuva īgni, līdzko pamanīja pirmās lietus tuvošanās zīmes, vai sāka izmisīgi skriet, ja tas tos pārsteidza nesagatavotus. Es tikai turpināju skatīties. Tad es nolēmu uzzināt vairāk par to, ko tikko biju pieredzējis, un drīz vien atklāju, ka laika pavadīšana lietū bija Pravieša (s) un viņa līdzgaitnieku paradums. Pamatojoties uz šo atradumu: stāvēt lietū un atklāt tam daļu sava ķermeņa ir sunna.

Imāms Muslims ir atstāstījis savā autentiskajā hadīsu krājumā no Anasa, kurš teica: “Kad mēs bijām kopā ar Dieva Vēstnesi (s), pār mums sāka līt lietus. Dieva Vēstnesis (s) atsedza savu apģērbu (atklājot daļu ķermeņa), līdz uz viņa sāka līt lietus. Mēs teicām: ‘Dieva Vēstnesi (s), kāpēc tu tā darīji?’ Viņš atbildēja: ‘Jo tas (lietus) ir tikko kā nācis no Cildenā Kunga.’ ”

Hākims savā grāmatā “Al-Mustadrak” atstāsta šo hadīsu ar sekojošiem vārdiem: “Kad no debesīm nāca lietus, viņš (Pravietis (s)) mēdza novilkt no muguras drēbes, līdz uz tās sāka līt lietus.”

Zinātnieki šo hadīsu izmanto kā pierādījumu tam, ka ļaut lietum krist uz sava ķermeņa un drēbēm ir sunna (ieteicama darbība). Dēļ prieka, ka Dievs mums sūta lejup savu svētību, un vēl jo vairāk – līksmojot, ka tā līst pār mums.

Un frāzes: “Jo tas (lietus) ir tikko kā nācis no Cildenā Kunga” nozīme ir minēta Sahih Muslima skaidrojumā no imāma Navavija teiktā: “Lietus ir žēlastība, ko tikko ir radījis Dievs, tāpēc izmantojiet to kā svētību.”

Imāms Ašafi’ī savā grāmatā “Al-Umm” ir minējis: Ibn Abbās (as) ir atstāstījis: “No debesīm lija lietus, tāpēc viņš teica saviem kalpiem, lai tie iznes viņa matraci un seglus, lai lietus var nolīt pār tiem. Abu Džavzā’ tad prasīja Ibn Abbāsam: “Kāpēc tu to dari, lai Dieva svētība ir pār tevi?” Viņš (Ibn Abbās) tad teica: “Vai tad tu nelasi Dieva grāmatu: “Un Mēs nolaidām no debesīm svētīgu ūdeni…” (Kurāns 50:9), Tāpēc es vēlos, lai svētība nāk pār tiem.”

Sakarā ar stāvēšanu lietū, islāma jurisprudences zinātnieki ir minējuši sekojošu informāciju:

1. Sevis atklāšanas lietum sunnu var iegūt, atsedzot lietum jebkuru sava ķermeņa daļu, neatkarīgi no tā, cik maza tā arī nebūtu, piemēram, galva vai rokas.

2. Nedrīkst atsegt savu auru (tās ķermeņa daļas, kuras Dievs ir licis piesegt citu cilvēku klātbūtnē).

3. Daži zinātnieki iesaka lietū veikt vudū (apmazgāšanos) un ghusl (pilnīgu apmazgāšanos). Viņi savus secinājumus balsta uz sekojošu hadīsu: No Pravieša (s) ir atstāstīts, ka tad, kad plūda straume, viņš (Pravietis (s)) mēdza teikt: “Atstāj mums to, ko Allāhs ir padarījis tīru, lai mēs ar to varētu attīrīt paši sevi un slavināt Allāhu Viscildenāko.”

Imāms Albaijhakī gan norāda, ka šis ir atstāsts no Umara (as), nevis no paša Pravieša (s).

Imāms Navavij savā “Al-Madžmū” arī norāda, ka: “Tad, kad plūst kalnu urga (ar lietus ūdeni), ir ieteicams ar to veikt vudū (apmazgāšanos) un ghusl (pilnīgu apmazgāšanos). Un ja nav iespējams veikt to abus, tad lai veic vismaz vudū (apmazgāšanos).”

Un Dievs zina labāk.

——————————-

Sastādījis: Sh. Khalid Abduroaf; avots: https://fiqhulhadith.wordpress.com/2012/06/06/the-forgotten-sunnah-standing-in-the-rain/