Šorīt, gatavojot brokastis, mani pārsteidza negaidīts lietus. Negaidīts, jo Karači ziemas laikā parasti nelīst – musonu lieti šeit ir tikai vasaras mēnešos. Bērni, izdzirdot lielo lāšu sišanos pret asfaltu, tūlīt bija laukā no gultām un virtuvē iekšā, lai izlūgtos kārtējo reizi iet un izmērcēties lietū. Nācās gan viņus apbēdināt, jo ziemas vēsajā gaisā viņi var ātri vien apaukstēties.

Vasarā izmirkšana lietū līdz pēdējai vīlītei ir viena no Karači bērnu lielākajām izpriecām, jo tas ne vien atveldzē no sezonas spiedīgā karstuma, bet arī dod iespēju pamatīgi izskrieties pa peļķēm. Un bērni nav vienīgie – balkonos un uz māju jumtiem var manīt arī mammas ar tētiem un citus ģimenes locekļus, kas ir tikpat priecīgi kā bērni par no debesīm līstošo svētību.

Man, augušai Latvijas zaļajā dabā un nokrišņu pārpilnībā, lietus ir gandrīz vienmēr saistījies ar rudenīgu pelēcību un drēgnumu – sezonu, kad Latvijā līst visvairāk. Ir jau, protams, arī Latvijā piedzīvotas sausas vasaras, kad lietus nolīšana kļūst par ilgi gaidītu svētību. Tomēr svētība, par kādu lietus tiek uzskatīts Pakistānā, liekas esam daudz dziļāka un emocionāli piesātinātāka. Ja latviešiem sausākas vasaras laikā lietus nes atvieglojuma sajūtu, ka beidzot mazdārziņi vairs nebūs jālaista un uz mauriņiem parādīsies svaiga zālīte, tad pakistānieši, lietum atnākot, neviltoti un vaļsirdīgi par to priecājas: bērni skrien pa peļķēm, pieaugušie mirkst lietū un pateicas Dievam par doto svētību, bet mājas sievietes rosās pa virtuvi, gatavojot tradicionālās pakoras – eļļas peldē ceptus gardumus, ar ko vietējie svin lietus atnākšanu.

Sākumā šī sajūsma par lietu man likās nedaudz uzspēlēta. Tomēr pēc Karači sausajā klimatā pavadītajiem gadiem, tagad arī es kā mazs bērns priecājos par katru lietu, arī es skrienu uz virtuvi gatavot pakoras. Grūti ir ielikt vārdos to dvēseli veldzējošo sajūtu, kad pēc vairākiem sausiem mēnešiem beidzot sāk līt. Atdzīvojas ne tikai cilvēki, bet arī visa pilsēta: koki un krūmi, atbrīvojušies no biezās putekļu kārtas, ir spilgti zaļi; ielas tiek noskalotas tīras un pat virs pilsētas gulošais smogs uz laiku liekas izzūdam.

Ja latvieši pēc lietus bauda svaigi zaļās zāles un lapu smaržu, tad pakistānieši priecājas par īpašo aromātu, kas rodas, lietum sajaucoties ar putekļiem. Vietējie dzejnieki ir apdziedājuši gan lietu, gan šo īpašo mitro putekļu aromātu neskaitāmās dzejas rindās – visbiežāk romantiskās mīlestības vārsmās. Tie, kam nav svešas indiešu filmas, viegli sapratīs par ko ir runa, jo neviens mīlnieku duets nekad neizpaliek bez lietū filmētām ainām.

Mani bērni nevar vien sagaidīt vasaru, kad atkal brauksim ciemos pie Latvijas vecmammas. Uzers ar Hafsu ir sajūsmā par Latvijā tik bieži sastopamo ‘labo laiku’, kad debesis ir pilnas melnu mākoņu, zibeņu un lietus. Tad, apbruņojušies ar lietussargiem, viņi skrien laukā meklēt tumšāko debess pamali, jo labi zina, ka tieši tur var meklēt pēc Pakistānā tik reti sastopamās varavīksnes.

—————————–

Raksta autore: Laila Brence; avots: “Diena”, ceturtdiena, 24. februāris (2011); http://www.diena.lv/lv/laikraksts/768766-lietus-svinibas