Domājot par Ramadānu, vispirms nāk prātā atmiņas no sarunas ar kādu muslimu par gavēšanu kādu laiku pirms pieņēmu Islāmu. „Kā – veselu mēnesi bez ēdiena un dzēriena no nakts tumsas līdz pat saulrietam? Tas nu ir pārspīlēti! Bez ēdiena – varētu, bet bez ūdens?! Tas taču ir neprāts!” līdzīgi vairākumam cilvēku, kas vēl paši nav piedzīvojuši Ramdānu, skanēja mani argumenti.

Tolaik nenojautu, ka pati to pamēģināšu, vēl vairāk – ka kļūšu par muslimu. Nekad, nekad, NEKAD mūžā to nebūtu iedomājusies.Esmu taču tik latviska meitene, kam tuva sava zemīte, daba, valoda… Te nu ir jāpiebilst – islāms iederas visur un nebūt ne mazākajā mērā nemazina manī ko no latviskās dvēseles. Tas nāk no Radītāja, Kurš vislabāk zina, kas mums katram vajadzīgs, Kurš pazīst cilvēka dabu un dvēseli labāk par mums pašiem. Ar islāmu jūtos vēl tuvāk dabai nekā jebkad agrāk.

Ramadāns manā izpratnē ir tāda liela attīrīšanās. Gan garīga, gan arī fiziska. Gavējot prāts it kā kļūst skaidrāks, ir vieglāk koncentrēties uz nozīmīgo, apzināties, kas svarīgs un kas nē. Un pavisam nopietni – tieksme pēc ēdiena var pazust, pat ja acu priekšā kāds nemitīgi ko čamstina vai karstajā saulē dzer veldzejošo ūdentiņu. Tieši tā man arī bija: strādāju slimnīcā, kur man bija jāpalīdz pacientiem ar līdzsvara problēmām braukt ar riteni – jāskrien līdzi. Saule karsti cepināja, un, pašsaprotami, visi dzēra ūdeni… bet man pat negribējās! Es, kas parasti nevaru no mājas iziet bez ūdens pudeles, tagad mierīgi iztiku bez, tik daudz stundas! Un sirdī pateicos Dievam par šīm svētībām.

Domāju vislielākā nozīme ir nolūkam – gavēt, jo pats Radītājs tā mums licis. Viņš jau zina un atbalsta, tas pat var šķist pārdabiski. Un vakarā, kad var atsākt ēst, pārņem tāda liela pateicības un laimes sajūta. Viss šķiet tik gards un liek atcerēties tos, kam dzīves ikdiena paiet bez ēdiena un ūdens.

Reizē ar Ramadānu pabeidzu īsu interneta kursu jauno muslimu akadēmijā (New Muslim Academy http://newmuslimacademy.org/), biju apguvusi islāma pamatprincipus un apzinājos, ka mana dzīve nekad vairs nebūs kā agrāk. Tikai pašās pirmajās gavēšanas dienās manā mūžā (tas nebija Ramadāns) sajutu nelielus reiboņus un tādu kā diskomfortu vēderā. Domāju, ka tas tāpēc, jo organisms nekad nebija pilnībā attīrījies, un pa gadiem bija sakrājušies daudz toksīnu. Nekad vairāk pēc tam sliktu pašsajūtu neesmu piedzīvojusi. Vēl vairāk – esmu lasījusi zinātniskus pētījumus, kas pierāda, cik patiesībā gavēšana ir veselīga. Cenšos, lūdzu, lai šie pasaulīgie labumi netraucē patiesajam Ramadāna nolūkam gavēt tāpēc, ka Radītājs mums tā licis. Ir jau, protams, arī grūti brīži gavējot – vājums, pacietības trūkums – bet tāpēc jau tas ir pārbaudījums, kas prasa stingru apņēmību un trennē disciplīnu.

Tagad pamazām gatavojos Ramadānam, gavējot pirmdienās un/vai ceturtdienās. Ir skaisti to piedzīvot!

———————————-

Raksta autors: B.E.