Assalāmu aleikom va rahmetu Allāhi va baraketu, māsas un brāļi,

Es nebiju domājusi kaut ko rakstīt, jo man jau šķiet, ka man nav nekā vērtīga ko pateikt. Bet vai tā nešķiet teju mums visiem? “Ko tad es? Es jau te tikai cīnos par izdzīvošanu.” Tie bija pirmie vārdi, kas ienāca man prātā, izlasot ierakstu par Ramadāna konkursu. Un gan jau ka ne man vienīgajai. Tad nu ar mazu (nu labi, varbūt arī ne tik mazu) iedrošinājumu no malas, es tomēr saņēmos kaut ko uzrakstīt.

Šis būs mans trešais Ramadāns, in ša Allāh. Un atzīšos, pirmie divi nebija viegli. Savu šahādu pateicu jūnijā, un mans pirmais Ramadāns sākās jūlijā. Lieki teikt, ka, būdama pavisam jauna muslima, šo Ramadānu par nekādu paraugdemonstrējumu nosaukt nevaru. Bet tas bija lielisks atspēriena punkts, lai saņemtos un sāktu pamazām kāpt pāri bailēm būt par muslimu ne tikai sirdī, bet arī atklāti. Ir kāds hadīss, kuru noteikti gandrīz visi zinām. To ir atstāstījis Afradžah:

“Mēs sēdējām ar `Utbah ibn Farqad, un viņš diskutēja par Ramadānu. Ienāca Pravieša (s) līdzgaitnieks, un, kad `Utbah viņu ieraudzīja, viņš nokautrējās un pārstāja runāt. Šis vīrs (līdzgaitnieks) ierunājās par Ramadānu, sakot: “Es dzirdēju Allāha Vēstnesi (s) Ramadāna laikā sakām: ‘Elles vārti tiek aizvērti, un Paradīzes vārti tiek atvērti, un velni tiek saslēgti ķēdēs. Eņģeli tad sauc: “Ak, jūs, kas nolēmuši darīt labus darbus, saņemiet labas ziņas. Ak, jūs, kas nolēmuši darīt ļaunu, atturieties līdz Ramadāns būs beidzies.’ ’ ” (Ahmads un An-Nasa’i)

Tolaik es šo hadīsu vēl nezināju, bet es to sajutu. Gan savā pirmajā Ramadānā, gan otrajā, Alhamdulillāh, un, in ša Allāh, šī sajūta būs ar mani arī nākamajos Ramadānos, cik nu Dievs man tos būs lēmis.

Lai gan gavēt apmēram 19 stundas diennaktī kādam, kas to nekad nav darījis, šķiet kaut kas neiedomājams (vismaz tā tas bija man), tomēr Ramadānā viss padodas labāk. Es to nesapratu, līdz pati nebiju to izjutusi.

Mans pirmais Ramadāns

Jāsāk būtu ar to, ka esmu kautrīga pēc dabas, turklāt latviete. Domāju nekļūdīšos, sakot, ka lielākā daļa latviešu ir mazliet vairāk sevī noslēgti, nekā vajadzētu. Katrā ziņā es tāda noteikti esmu. Savu emocionālo pasauli kādam izpaužu ļoti reti – to tā īsti nezina ne mani vecāki, ne draugi. Turklāt jautājumā, kas saistīts ar reliģiju, situācija bija vēl trakāka, jo par to vispār mūsu ģimenē nav pieņemts īpaši runāt. Vai varbūt pat sabiedrībā kopumā, ne tikai manā ģimenē. Ramadāns, protams, ir saistīts tieši ar reliģijas sfēru. Tā kā ar savu ģimeni pat tā īsti nebiju izrunājusi faktu, ka esmu pieņēmusi islāmu, tad arī par to, ka tagad gavēju, viņiem atklāti nepaziņoju. Es vienkārši nepratu runāt par reliģiju.

Lai gan nedzīvoju ar vecākiem, tomēr Ramadānā viņus apciemoju bieži. Es nevaru teikt, ka savu pirmo Ramadānu būtu pavadījusi uzdevumu augstumos; nē, mans pirmais Ramadāns pagāja, cenšoties aprast ar pārmaiņām. Tagad atskatoties pagātnē pašai kauns, bet tolaik es vienkārši nespēju saņemt dūšu un pateikt vecākiem: “Nē, paldies, es šobrīd neēdīšu, jo gavēju.” Es tā vietā teicu: “Nē, paldies, es neesmu izsalkusi.” “Jā, jā, es paēdīšu, drusciņ vēlāk.” Vai arī uzliku sev un dēliņam uz viena šķīvja un baroju tikai viņu, naivi cerot, ka neviens nepamanīs, ka pati neēdu, un klusībā aizlūdzot par to, kaut viņš izēstu visu. Neskatoties uz to, ka viņam parasti ir slikta apetīte, šajā laikā viņš lielākoties arī izēda visu. Neviens neko neteica, ja neskaita smagas nopūtas.

Arī hidžābu valkāt es vēl nebiju sākusi. Bet es sāku valkāt šalli, kaut kā nebūt, mazliet uz pakauša, ar domu – vismaz solis pareizā virzienā. Tagad jau varu teikt, ka velku hidžābu kā pienākas. Ne es vienīgā uz šalles vilkšanas jautājumu saņēmos tieši Ramadāna laikā. Esmu droša, ka tādu ir daudz un ne velti. Ramadānā to iesākt ir daudz vieglāk gan tādēļ, ka šajā laikā gribas būt labākam muslimam un izdarīt ko vairāk nekā parasti, gan arī (un tās ir tikai manas domas) iepriekš minētā hadīsa dēļ. Vismaz es Ramadāna laikā tik ļoti nedzirdēju galvā tādās domas kā “ko tie teiks, un ko šie teiks; nevelc, tak darbu pazaudēsi; vecāki no tevis atteiksies; tev tak uz ielas uzbruks…” un ko tik vēl velni mums nečukst ausīs, lai atturētu no tā, kas iepriecina Dievu. Ramadānā sātani ir saslēgti ķēdēs, un lai gan nevar teikt, ka viņi vispār nav dzirdami, bet viņi pilnīgi noteikti ir tālāk un vājāki – tieši tāpēc šis ir tik labs laiks uzsākt ko tādu, kam nav spēka pārējā gada garumā.

Mans otrais Ramadāns

Savu otro Ramadānu pavadīju jau mazliet labāk. Katrā ziņā jau hidžābā. Tomēr ģimenes pusdienu jautājums mani sākumā atkal biedēja. Es sēdēju un domāju ko darīt. Es negribēju atkal stāstīt puspatiesības, bet nebiju gatava arī klausīties lekcijas. Tomēr tāpat kā it visu manā dzīvē, arī šo jautājumu man palīdzēja sakārtot Dievs. Pirms es vēl paspēju atbildēt uz vecāku jautājumu, vai es ēdīšot, mans dēls viņiem nopietni paziņoja – viņa ēst nevar, viņai ir Ramadāns. Tam nesekoja vairs nekādi komentāri, ne no vienas puses. Atbilde bija sniegta, lekcijas arī nebija jāklausās, jo atbilde bija nākusi no bērna, un Dievs kā vienmēr jautājumu bija atrisinājis labākajā iespējamajā scenārijā.

Lai gan rakstu pārsvarā par hidžābu un gavēšanu, Ramadāns nav vienkārši neēšana un nedzeršana. Tā ir tuvināšanās Dievam. Tomēr tā kā divi minētie aspekti ir publiski daudz labāk redzami nekā, piemēram, lūgšanas, tad man to ievērošana sākumā sagādāja lielas grūtības – darīt tos Dieva dēļ, man jau likās liels sasniegums.

Šī gada Ramadāns

Nākamo Ramadānu gaidu ar jauniem mērķiem. Man patīk daudz lasīt, tāpēc es lasu gan par Ramadānu, gan par islāmu kopumā un cenošos piedomāt, kā es to varu piemērot savā dzīvē. Islāms ir tik interesants, ka man nekad neapnīk par to lasīt vēl un vēl.

Ko es gaidu no nākamā Ramadāna? Ir divas lietas, ko vēlos sasniegt šajā laikā:

(1) Es lūdzu Dievam, lai man pietiek spēka apvienot nakts lūgšanas, dienas darbu un laika pavadīšanu ar bērnu. Tas nav milzīgs mērķis, bet es būšu pateicīga, ja man izdosies, cik nu spēju, izpildīt nakts lūgšanas un atrast kādu laiku miegam. Pagaidām vēl nezinu kā, jo esot vienai ar bērnu un nepieciešamību strādāt pilnas slodzes darbu, vakaros tā nāk miegs, ka bieži pat išā ir grūti sagaidīt un domas lūdzot aizmiglojas. Taču es zinu, ka, ja no sirds lūgšu Dievu pēc palīdzības, tad Viņš kā vienmēr sniegs man kādu variantu, par kuru es šobrīd pat iedomāties nespēju.

(2) Otra lieta, ko vēlētos izmainīt, ir saistīta ar jums, manas mīļās māsas. Tā kā es nedzīvoju Rīgā un vēl šādu tādu apstākļu dēļ (starp kuriem būtu arī mans ne pārāk lielais sabiedriskums un pārāk lielais kautrīgums), es būtībā esmu viena. Gavējot Ramadānu vienatnē un vēl jo vairāk svinot Īd svētkus vienatnē tomēr zūd liela daļu no Ramadāna skaistuma. Kā gan var svinēt svētkus pilnīgi viens? Tas neļauj mums izjust, ko nozīmē umma. Un tas ir ne tikai kas tāds, ko es gribētu izmainīt pati savā dzīvē, bet arī pateikt tiem, kas par muslimiem ir kļuvuši tikai nesen. Jā, mēs, latvieši, esam vienpaši, jā, mums var šķist ‘ko nu es tur uzbāzīšos’. Varbūt sākumā šis vai tas liksies dīvaini un jūs īsti nesapratīsiet, vai varēsiet iekļauties – bet nesēdiet mājās vieni! Mēs esam viena umma, mēs visi mīlam viens otru Dieva dēļ; varbūt sākumā tas var likties dīvaini, bet tas tā tiešām ir. Tāpēc nāciet, negaidiet, ka kāds ies pie jums; nāciet paši un droši uzbāzieties (es noteikti gribu, lai man uzbāžas :D). Pirmie soļi islāmā liekas tik grūti – šķiet, ka esi viens pats tāds dīvainis, un ja vēl apkārtējie nav saprotoši vai reizēm pat nejauki, tad iespēja būt starp tiem, kas piedzīvojuši ko līdzīgu, ir liels mierinājums. Tāpēc vismaz es pacentīšos šajā Ramadānā doties uz mošeju biežāk, in ša Allāh!

Iznāca uz pusi garāk nekā vajadzēja, bet es ceru, ka man piedosiet. Lai jums visiem svētīgs Ramadāns, un lai Dievs palīdz jums sasniegt visus mērķus, kurus esat ieplānojuši.

——————————–

Raksta autore: Santa