Islāmu es pieņēmu 2009. gadā. Mans pirmais Ramadāns bija ļoti grūts, un es domāju, ka nu tiešām ‘pēdējā stundiņa jau klāt’. Es čīkstēju, sūdzējos, biju dusmīga un pat raudāju. Tikai īsi pirms Ramadāna es biju pieņēmusi islāmu un uzreiz sanāca gavēt. Mani piemeklēja arī nesmukas domas: kur esmu vispār iekūlusies; priekš kam man tās mocības vajadzīgas; būšu muslima, kura negavēs; un vispār vairs negribu būt muslima. Es domāju, ka mans vīrs tajā Ramadāna mēnesī guva daudz atalgojumu manis dēļ, jo viņš pacieta visu manu šņukstēšanu un vaimanāšanu. Viņš mēģināja mani izklaidēt, runāt un pakavēt laiku ar spēlēm un iepirkšanos līdz pat pašām dienas beigām. Tas bija viņam kā pārbaudījums, un viņš tiešām braši turējās – visu Ramadāna laiku bija ļoti mierīgs. Es viņam esmu par to pateicīga. Lai vai kā, es visu to pirmo Ramadānu tā arī turpināju – ar tādu uzvedību un tādām domām. Kad Ramadāns bija galā, jutos tā it kā būtu uzrakstījusi uz 100% kādu eksāmenu! Lai arī kā – tāds bija mans pirmais Ramadāns, kura beigās jutos lieliski un atviegloti.

Tālāk man jau bija daudz laika līdz nākamajam Ramadānam lasīt un uzzināt vairāk par šo mēnesi. Visi pārējie Ramadāni man pagājuši nemanot. Es domāju, ka šāda pārmaiņa ir dēļ zināšanām. Pirmajā Ramadānā es tikai zināju, ka jāgavē un būs par to atalgojums. Bet pārējos es jau zināju par šo svēto mēnesi daudz vairāk – biju pastudējusi, iepazinusies ar rakstiem par gavēņa labumiem un atalgojumiem.

Katram jaunajam gavēņa mēnesim tuvojoties, es mēģinu atcerēties laiku uzreiz pēc Ramadāna iepriekšējos gados. Domāju un atceros par to, kas man lika justies slikti: ka biju lasījusi par maz Kurānu, par maz lūgusies, par maz lasījusi informāciju par islāmu, u.t.t. Es atklāju, ka vislielākās dusmas uz sevi un bēdas bija par to, ka iespēju ir bijis tik daudz, bet man vienmēr pa rokai bija bijušas atrunas: nav laika, darbs, slikti jūtos, vienkārši nevaru. Šogad un turpmākos gadus centīšos izsvītrot no savas galvas šīs atrunas. Alhamdulillāh, Allāhs manu darbu un mācības ir pakārtojis tā, ka es varu apmeklēt visas manas islāma klases. Es klusībā domāju, ka tas ir kā izaicinājums no Allāha, jo es pati sev biju nosolījusies: ja man būtu tāda iespēja, es darīšu! Un redz kā sanācis: viss, ko vēlējos, ir pasniegts man kā uz paplātes – tagad tikai jādara! Allāhs man visu tik labi ir pakārtojis, ka man ne darbiņš, ne skola, ne islāma klases nav jākavē. Ko gan vēl labāku var vēlēties?

Katrā Ramadānā es cenšos darīt arvien vairāk. Šogad esmu ķērusies klāt vairākām lietām (zikri, arābu valodas klases, Kurāna klases), pateicoties parislamu.com rakstiem. Tas pierāda, cik nozīmīgi man ir nepārtraukti lasīt un iegūt informāciju – tas dod labumu gan man pašai, gan arī lapas parislamu.com veidotājiem, in ša Allāh.

Vēl esmu novērojusi, ka ar katru jauno Ramadānu, man mainās domas par labajiem darbiem, kas būtu jādara. Es domāju, ka daudz ir arī atkarīgs no mūsu gadiem un, protams, arī zināšanām – jo vairāk zināšanu un jo vecāki mēs kļūstam, jo vieglāks un skaistāks ir mūsu Ramadāns.

———————————-

Raksta autore: māsa islāmā