Pirms pagājušā Ramadāna, šo svēto mēnesi asociēju galvenokārt ar gavēšanu. Aizvadītajā Ramadānā gavēšana izpalika, jo gaidīju bērniņu, un šogad negavēšu sakarā ar krūts barošanu. Pieņemot lēmumu negavēt, pirmā ir atvieglojuma sajūta, kurai seko vainas apziņa, kas turpinās līdz pat Ramadāna noslēgumam. Galvā šaudās domas: vai mana situācija ir pietiekošs iemesls, lai negavētu. Jau tagad sāku cīnīties ar šīm domām.

Katru vakaru, kad mans vīrs baudīja dateles, maghriba azānam skanot, bija sajūta, ka kaut ko palaižu garām. Muslima esmu tikai pāris gadus, bet tas bija pietiekami ilgs laiks, lai Ramadāns manā prātā paliktu galvenokārt ar gavēšanas atmiņām. Nenoliedzami 21 stundu ilga gavēšana ir stiprākās emocijas, kas paliek atmiņā. Ramadānam noslēdzoties un laikam ritot, sapratu, ka nākamā Ramadāna ietvaros kā visspēcīgākās atmiņas vēlos saglabāt attiecību stiprināšanu ar Allāhu. Pēc Ramadāna vienmēr ir mazuma piegarša, sajūta, ka varēja labāk un vairāk. Iespējams, problēma nav nedz vienā, nedz otrā – vienkārši mūsu sirdis jūt skumjas, šim mēnesim beidzoties. Lai arī kā nebūtu, šogad vēlos vairāk koncentrēties uz kvalitāti.

Šis Ramadāns nāks ar jauniem izaicinājumiem – būs jāiemācās likt lietā sava iepriekšējā pieredze un jāpavada šis svētais mēnesis vienai bez muslimu kopienas. Arī mans vīrs bez izaicinājumiem nepaliks. Šogad viņš gavēs bez manis. Lai es nezaudētu iespēju nopelnīt kādu papildus punktu par gavētāja barošanu, ēdiens tiek sasaldēts. Mani tikai māc šaubas vai viņš to ēdīs, jo viņam negaršo saldēts ēdiens un viņš ir labāks pavārs par mani.

Lai Allāh dod mums visiem spēku stāties pretī saviem izaicinājumiem.

——————————–

Raksta autore: Aiša