(raksta iepriekšējo daļu var lasīt šeit)

Hadžara un Ismāīls turpināja dzīvot tur, kur Ibrāhīms bija viņus atstājis. Ibrāhīms šad un tad apciemoja savu ģimeni. Kad Ismāīls bija pieaudzis par jaunu zēnu, Ibrāhīms nosapņoja, ka Dievs liek viņam upurēt viņa dēlu Ismāīlu. Ibrāhīms pamodās ļoti nobijies. Taču sapnis atkārtojās trīs naktis pēc kārtas. Viņš kļuva pārliecināts, ka tā ir Dieva pavēle, un ka viņam jāpakļaujas Dieva gribai.

Šāda notikumu gaita bija ļoti liels pārbaudījums Ibrāhīmam, kurš jau bija sasniedzis dziļu vecumu. Kā gan viņš varēja upurēt savu mīļoto dēlu? Taču viņš atgādināja sev, ka ir Dieva pravietis un ka nevar pat iedomāties Viņu nepaklausīt. Tāpēc viņš devās pie Ismāīla un lika zēnam nākt viņam līdzi.

Redzot, ka tēvs ved viņu uz pamestu vietu, Ismāīls viņam jautāja, kurp viņi dodas. Ibrāhīms pastāstīja viņam par savu sapni. Ismāīls bija godbijīga tēva drošsirdīgs dēls. Tā vietā, lai baidītos vai apjuktu, viņš tēvam teica: „Tēvs, dari to, ja tā ir Dieva griba. Es esmu gatavs būt par upuri. Tu redzēsi, ka es padošos Dieva gribai.”

Tad, kad Ibrāhīms lika Ismāīlam noliekties, viņš aizsēja sev acis, lai viņš nevarētu redzēt to, ko grasījās darīt – upurēt pats savu dēlu. Viņš izvilka nazi, ar kuru vajadzēja pārgriezt Ismāīla kaklu. Tieši tad Dievs viņu uzrunāja un teica: „Ibrāhīm, patiesi, Mēs atalgojam tos, kas dara labu. Šis bija pārbaudījums. Mēs esam pieņēmuši tavu upuri.” Un Ismāīla vietā tika upurēts jērs.

Izpildot savu solījumu, Dievs svētīja Ibrāhīma un Ismāīla pēcnācējus. Līdz pat šodienai, mēs atceramies šo upurēšanu, kad dodamies uz hadžu (svētceļojumu uz Meku). Katru gadu uz Īd-ul-Adha svētkiem, muslimi upurē jēru, kazu, govi vai kādu citu islāmā atļautu dzīvnieku kā atgādinājumu par Ibrāhīma izcilo upuri.

Vēlā, pēc Dieva pavēles, Ibrāhīms kopā ar savu dēlu Ismāīlu uzcēla Dieva Namu – Kābu – kur cilvēki varēja pildīt lūgšanas. Ceļot Dieva Nama pamatus, Ibrāhīms un Ismāīls lūdzās: „Ak Kungs, pieņem no mums šo kalpošanu un padari mūs pakļāvīgus Savai gribai un atkarīgus no Tavas žēlastības, jo Tu esi tik žēlīgs.”

Ibrāhīms tāpat lūdza Dievam padarīt šo vietu par ‘miera pilsētu’. Viņš lika saviem bērniem noliekties padevībā Dieva priekšā un nekad no Viņa nenovērsties. Dievs tik ļoti mīlēja pravieti Ibrāhīmu, ka vēlāk lika mūsu Pravietim Muhammadam (s) sekot Ibrāhīma ticībai.

Līdz pat šodienai, kad tūkstoši muslimu no visas pasaules dodas pie Kābas, viņi atkārto to pašu lūgšanu un veic tavāfu – iešanu apkārt Kābai – septiņas reizes. Tadējādi viņi atjauno atmiņas par Ibrāhīma un Ismāīla pakļaušanos Dieva gribai.

Kābas priekšā ir vieta, ko sauc par Mukām-e-Ibrāhīm, kur var redzēt akmenī iespiestus Ibrāhīma pēdu nospiedumus, kas ir saglabājušies gadsimtiem ilgi. Šeit katrs muslims veic īpašu lūgšanu Dievam, godinot vienu no Viņa mīļākajiem praviešiem, kurš uzcēla Kābu.

—————————————

Avots: Zajeda Zaidi, “Stories from the Quran”, Oxford University Press, 2008.