Muhammada (s) dzīve (1/12): Situācija Arābijā līdz pravietojuma sākumam

Tā laika Arābiju var sadalīt trīs daļās. Ziemeļu daļa dzīvoja divu varenu impēriju – Bizantijas kristiešu un Persijas zoroastriešu – naida ēnā. Viņu spēki bija tik vienlīdzīgi, ka ne bizantieši, ne persieši nevarēja sasniegt galēju uzvaru viens pār otru. Vara pār ziemeļu arābiem tā arī pārgāja no vienas puses pie otras.

Dienvidi bija Arābijas vīraka zeme (mūsdienu Jemenas un dienvidu Saūdu Arābijas teritorija). Romieši to sauca par „Arabia Felix”. Šo zemi vēlējās daudzi. Etiopijas valdnieka Nēgusa pāriešana kristietībā izraisīja naidu starp viņa tautu un bizantiešiem. Tieši ar viņu piekrišanu, etiopieši ieguva šo auglīgo zemi 6. gadsimta sākumā. Līdz nežēlīgā iekarotāja valdīšanai, dienvidnieki atklāja centrālās Arābijas tuksnesi tirdzniecībai, tādējādi dodot iespēju beduīniem nopelnīt iztiku: beduīni kļuva par karavānu pavadoņiem un tirdzniecību vietu organizatoriem oāzēs.

Hidžasu nevarēja nosaukt par vēlamu zemi. Kā par to skandēja dzejnieki: „… kur nedzied putni, un neaug zāle.” Hidžasas ciltis nekad nebija piedzīvojušas nedz iekarošanu, nedz apspiešanu. Viņiem nekad nebija vajadzējis liekt savu galvu svešzemnieku priekšā un saukt viņus par „kungiem”.

Nabadzība tos pasargāja, kaut gan ir grūti pateikt vai viņi sevi uzskatīja par nabadzīgiem, jo nabadzīgie parasti apskauž bagātos. Beduīni neapskauda nevienu. Viņu bagātība bija brīvība, gods, dižciltīgi ciltsraksti un vienīgā māksla, kuru viņi pazina – poēzija. Tajā koncentrējās viss, ko mēs šodien saucam par ‘kultūru’. Viņu dzejas vārsmas cildināja drosmi un brīvību, uzteica draudzību un izsmēja ienaidniekus, slavēja drošsirdību, ciltsbrāļus un sieviešu skaistumu. Dzeja, kura tika skandēta pie ugunskura vai bezgalīgā tuksnesī zem neparasti zilām debesīm, liecināja par varenumu, kas piemīt niecīgajam cilvēkam, kurš bezgalīgi klejo pa zemes neauglīgajiem plašumiem.

Beduīniem reizēm vārds bija spēcīgāks par zobenu. Saskaņā ar tradīcijām pirms kaujas, abas naidīgās ciltis lika priekšā savus labākos dzejniekus, lai tie cildinātu pašu cilts karotāju drošsirdību un cēlumu, kā arī noniecinātu pretiniekus. Šādas kaujas, kuru galvenā iezīme bija divkaujas starp sāncenšiem, vairāk līdzinājās godu aizsargājošam sportam, nekā karam, un tajā bija daudz mazāk upuru nekā mūsdienu kaujās. Kad viens no pretiniekiem atzina sakāvi, abās nometnēs tika saskaitīts kritušo skaits, un uzvarētājs izmaksāja kompensāciju sakautās cilts kritušo radiniekiem, lai tādējādi uzturētu cilšu starpā veselīgu balansu. Ir pārsteidzoši, cik ļoti necivilizēto beduīnu kaujas atšķiras no mūsdienu kariem civilizētajā pasaulē.

Neskatoties uz savu neauglību, centrālā Arābijas daļa bija arābiem ļoti nozīmīga, jo tajā atradās Kāba – visu laiku pirmais cilvēka celtais Nams, lai pielūgtu Vienu Dievu. Vairāk nekā 1000 gadu pirms tam, kad Zālamans uzcēla templi Jeruzalemē, viņa sencis Ābrahāms ar vecākā dēla Ismaēla palīdzība uzcēla sienas uz senajiem Kābas pamatiem. Vēlāk Kusai – valdonīgas Kuraišītu cilts līderis – pieņēma lēmumu apmesties blakus šīm sienām. Tā izveidojās pilsēta Meka (senatnē – Bakka). Kābas tuvumā bija Zam-zam avots. Arī tā rašanās ir saistīta ar Hagaras un viņas dēla Ismaēla stāstu: Dievs pavēlēja Ābrahāmam atstāt viņa sievu Hagaru un jaundzimušo Ismaēlu sausā tuksnesī, un Dievs deva viņiem šo avotu.

„… Un Dievs dzirdēja zēna balsi, un Dieva eņģelis sauca Hagarai no debesīm un sacīja uz to: “Kas tev, Hagar? Nebīsties, jo Dievs ir dzirdējis zēna balsi no tās vietas, kur viņš atrodas. Celies, paņem zēnu un turi to stingri pie rokas, jo Es to gribu darīt par lielu tautu. Un Dievs atdarīja viņas acis, ka tā ieraudzīja ūdens avotu; un viņa aiztecēja, piepildīja ūdens trauku ar ūdeni un deva zēnam padzerties. Un Dievs bija ar zēnu, un tas pieauga un apmetās tuksnesī, un kļuva par strēlnieku.” (Bībele, 1. Moz., 21:17-20)

Vai arī kā vēl ir teikts Psalmos: “Kas, caur raudu ieleju staigādami, to dara par avoksnainu zemi, un jau agrais lietus to pušķo ar svētību.” (Psalmi, 84:7)

Laika gaitā Meka kļuva par tirdzniecības centru. Nebeidzamo karu dēļ starp bizantiešiem un persiešiem, tika pārtraukti ziemeļos esošie tirdzniecības ceļi, kuri savienoja austrumus un rietumus, kamēr etiopieši bija iznīcinājuši kādreiz tik valdonīgo un pārtikušo dienvidu Arābiju. Bet ne tikai tirdzniecība piesaistīja cilvēkus Mekai. Pilsētas nozīmīgumu vairoja arī tas, ka ik gadu pie Kābas pulcējās svētceļnieki. Savukārt kuraišīti, kā Kābas sargātāji, baudīja savu pārākumu. Viņu dižciltīgā izcelsme (arābi bija Ābrahāma pēcteči no Ismaēla puses) savienojumā ar bagātību un garīgu autoritāti lika viņiem justies pārākiem pār citiem. Viņiem likās, ka citi cilvēki pazūd viņu lieliskuma staros, kā zvaigznes dziest, saulei spīdot.

Laika gaitā arābi atkāpās no savu senču garīgajām mācībām par vienu Dievu. Pēdējie pravieši bija dzīvojuši tālā pagātnē, un cilvēki pakāpeniski aizmirsa viņu mācības. Parādījās elkdievība. Tauta vēl joprojām ticēja Augstākajam Dievam, bet paralēli Viņam godāja arī citas, lai arī mazāk svarīgas, dievības. Cilvēki uzskatīja, ka šīs dievības var nodot viņu lūgšanas Augstākam Dievam. Ne tikai katram klanam, bet pat katrai mājai bija atsevišķa dievība. Kābā un tās apkaimē tika uzstādītas trīssimt sešdesmit dievības – Namā, kuru bija uzcēlis Ābrahāms, lai pielūgtu Vienu, Vienīgu Dievu. Arābi pielūdza ne tikai savus elkus, bet arī visu pārdabisko. Eņģeļus viņi uzskatīja par Dieva meitām. Par normu kļuva alkohola lietošana un azartspēles. Tāpat izplatījās jaundzimušo nogalināšana – arābi sāka dzīvas apglabāt jaunpiedzimušās meitenes.

________________________

Autors: IslamReligion.com; šī raksta tulkojums ir veikts www.parislamu.com pārraudzībā no tā oriģināla, kas atrodams: http://www.islamreligion.com/articles/181/muhammad-s-biography-part-1/

(Article by: IslamReligion.com; this article has been translated by www.parislamu.com from the original article at: http://www.islamreligion.com/articles/181/muhammad-s-biography-part-1/)