Pēc ūdens šķērsošanas, Mūsā un Bani Israēl sasniedza nomaļu vietu, kur nebija nedz ūdens, nedz koku, nedz arī ēku.

Lai gan Bani Israēl bija praviešu pēcteči, viņi bija kļuvuši lēnprātīgi un mēreni – viņiem trūka pašpārliecības un drosmes, jo gadsimtiem ilgi viņi bija atradušies verdzībā. Bēgot no Ēģiptes, viņiem bija pilnīgi izsīkuši spēki. Viņi bija pārguruši, izsalkuši un pārbijušies – vairāk nekā jebkad iepriekš, viņiem vajadzēja vadību, palīdzību un iedrošinājumu.

Mūsām un Harūnam šis bija grūts darbs. Viņi centās ļaudis pārliecināt, ka Dievs noteikti viņiem palīdzēs, ja vien viņi sekos Dieva pavēlēm un paklausīs Viņam. Viņi skaidroja, ka dzīve brīvībā un ar patiesu ticību bija labāka par pazemojumu pilno eksistenci Faraona rokās.

Ja cilvēki ir bijuši pārāk ilgi apspiesti, viņi zaudē pašpārliecību un iniciatīvu. Šādi cilvēki ir kā putni, kas auguši būrī un neko nezina par brīvību un lielo pasauli ap viņiem – tiklīdz viņi saskaras ar dabu, viņi ilgojas pēc būra ‘drošības’. Viņiem ir grūti lidot virs koku galotnēm un pašiem vīt sev ligzdas.

Tas pats notika ar Bani Israēl. Tiklīdz viņi bija laukā no Ēģiptes, viņi sāka gausties: “Mūsā, kur tu mūs esi atvedis? Šeit nav ūdens. Ko gan mēs dzersim? Mēs visi mirsim no slāpēm.”

Mūsā griezās ar lūgšanu pie Dieva, un Dievs teica viņam uzsist ar spieķi kādai klintij. Mūsā tā arī izdarīja, un no klints sāka plūst divpadsmit avoti, kas deva pārpilnām ūdens visiem.

Bani Israēl griezās pie Mūsās un teica: “Tagad mums ir ūdens, bet kā gan ar ēdienu? Mēs esam arī izsalkuši. Ko mēs ēdīsim? Mūsā atkal griezās ar lūgšanu pie Dieva. Dievs atbildēja: “Mūsā, neuzraucies, drīz jums būs arī ēdiens.”

Kad cilvēki nākamajā rītā pamodās, viņi uz augiem ieraudzīja kaut ko mīkstu un baltu. Tā bija manna – ēdiens, kas bija lijis lejā no debesīm. Tā bija salda pēc garšas. Pa dienu sacēlās liels vējš, kas atnesa sev līdzi lielu baru paipalu. Tās sasēdās visapkārt uz zemes. Cilvēki ķēra tās ar rokām, cepa un ēda.

Kopš tā laika, Bani Israēl saņēma mannu un paipalas katru dienu. Bet Dievs viņiem stingri aizliedza saglabāt jebko uz nākamo dienu. Kad Dievs bija sagādājis viņiem ēdienu un dzērienu, ļaudis atkal griezās pie sava pravieša un teica: “Mūsā, mums šeit nav nedz māju, nedz nojumju. Mēs baidāmies, ka mirsim no karstuma.” Mūsā atkal griezās pie Dieva ar lūgšanu. Dievs sūtīja biezus mākoņus, kas paglāba viņus no karstuma.

Mūsā centās kā vien varēja ar Dieva palīdzību piepildīt savas tautas vajadzības. Taču viņu prasības pieauga ar katru nākamo dienu. Kļuva grūti viņus kontrolēt un skaidrot, ka viņi ir atstājuši Ēģipti ar cēlu nodomu; ka viņi visbeidzot sasniegs Apsolīto zemi – savu priekšteču zemi – un ka viņu grūtības drīz beigsies.

Nepateicīgie Bani Israēl to nesaprata un sāka savā starpā ķildoties. Viņi teica Mūsām: “Mūsā, mums nepietiek ar mannu un paipalām. Mēs gribam sīpolus, ķiplokus, pupas un zaļumus. Mēs nevaram vairāk gaidīt. Saki savam Dievam, lai dod tos mums.”

Mūsā bija ļoti noskumis par viņu nepateicību. “Vai tiešām jūs gribat šīs vienkāršās lietas to vietā, kas jums jau ir? Labi, tad ejat un dzīvojat ciemā, kur jums tas viss būs.”

Drīz viņi gāja garām kādam ciemam, kurā redzēja ļaudis pielūdzam akmens statujas. Viņi teica Mūsām: “Mūsā, uztaisi arī mums elkus (statijas).” Mūsā bija ļoti nelaimīgs un sašutis: “Ak vai!” viņš teica, “jūs esat patiesi nezinoši. Vai tiešām jūs joprojām gribat elkus viena vienīgā patiesā Dieva vietā?”

Bani Israēl turpināja pastāvēt uz savu. Viņi tiešām bija nepateicīgi un nezinoši, izņemot vien dažus, kas patiesi ticēja Dievam.

_____________________________________

Avots: Zajeda Zaidi, “Stories from the Quran”, Oxford University Press, 2008.