2112 
Neapšaubāmi lielākā svētība, ko Dievs mums var dot šajā dzīvē, ir atvērt mūsu sirdis islāmam.
Dievs ir izvēlējies jauno muslimu, lai viņu apgaismotu un attīrītu. Viņš ir devis šim cilvēkam dievišķu dvēseles spēju atzīt labo. Par to, ka cilvēks pieņem patiesību un padodas Dieva gribai, Viņš nekavējoties piedod visus viņa iepriekšējās dzīves grēkus un kļūdas, neatkarīgi no tā cik daudz vai cik nopietni tie ir bijuši. Dievs dod cilvēkam iespēju sākt tīru, jaunu dzīvi.
“Un ja ne Allāha labvēlīgums un Viņa žēlastība pret jums, neviens no jums nekad mūžā šķīsts nepaliktu, taču Allāhs šķīstī tos, kurus vēlas, un Allāhs ir Dzirdošs un Zinošs.” (Kurāns 24:21)
Jaunais muslims bieži ir cilvēks, kas tikko gājis cauri stresa pilnam periodam – sātans ir mēģinājis viņu atturēt, izmantojot visas iespējamās negatīvās šaubas: Kā gan tu vari veikt tik radikālas izmaiņas savā dzīvē? Vai tu tiešām esi par to pārliecināts? Vai tu varēsi pildīt visu, kas tiks no tevis prasīts? Ko citi par tevi domās?
Lēmums spert soli pretī islāmam un to pieņemt bija milzīga uzvara, kas nesa cilvēkam atvieglojumu pēc dienu, mēnešu un pat gadu ilgām iekšējām cīņām. Tagad viņš gūst pašpārliecību, mācās un sāk pierast pie jaunā dzīvesveida. Viņš ir arī neizsakāmi laimīgs.
Bet Dievs ir teicis:
“Vai ļaudis ir nodomājuši, ka viņus liks [mierā], lai viņi teiktu: “Mēs noticējām” bez tā, lai viņus pārbaudītu? Un [zvēru pie Dieva], nudien Mēs pārbaudījām tos, kuri [dzīvojuši] pirms viņiem, un Allāhs noteikti uzzinās tos, kuri ir bijuši patiesi, un noteikti uzzināt meļus.” (Kurāns 29:2-3)
Un Pravietis (s) piebilda: “Cilvēks tiek pārbaudīts saskaņā ar viņa ticību – ja tā ir stipra, tad viņa pārbaudījums ir augstāks, bet ja tā ir vāja, tad tas ir vieglāks.” (At-Tirmidhi) Pārbaudījumi ir neatņemama cilvēka dzīves daļa, bet ticīgajam tie ir iespēja gūt lieliskus atalgojumus, ja tos panes ar pacietību.
Viens no pirmajiem pārbaudījumiem, ar kuriem jaunajam muslimam nākas sastapties, ir viņa ģimenes locekļu, draugu un paziņu reakcija. Daži no tiem varbūt neņems viņu nopietni, būs pārsteigti, bet kopumā akceptēs šādu izvēli. Tomēr lielākā daļa būs negatīvi. Tādu pašu reakciju saņēma pat pravieši – ne tikai no tiem, kam viņi sludināja Dieva vēsti, bet arī no tuviem radiniekiem. Atcerēsimies stāstus par Noasa (Nūha) dēlu, Lota (Lūta) sievu, Abrahāma (Ibrahīma) tēvu, Pravieša Muhammada (s) tēvočiem: Abu Lahabu un Abu Džahlu.
Pirms pāriešanas islāmā jaunais muslims bieži vien jau sagaida šādu pretestību, taču tad, kad viņš sakauj Sātanu un pasaka savu šahādu (ticības apliecību), viņš ir gatavs aizstāvēt savu lēmumu un pārliecināt arī citus par tā priekšrocībām. Jautājums ir kā tieši to darīt.
Abām galējībām pa vidu ir vesela plejāde iespējamo reakciju no tuviniekiem: pieņem ar interesei vai bez intereses, ar šaubām, ziņkārību vai vilšanos, ar skumjām, kaunu vai dusmām, riebumu vai pat pilnīgu noraidījumu. Ja tam klāt pievieno vēl dažādus iespējamos apstākļus un personību atšķirības, tad kļūst skaidrs, ka nav tāda viena plāna vai metodes, kas būtu efektīva ikkatram indivīdam vai ģimenes loceklim. Patiesi, var sagaidīt neveiksmi; pat pravieši nespēja ietekmēt stūrgalvīgus ģimenes locekļus, jo, galu galā, rezultāts ir Dieva rokās.
Ja sagaidāma ir naidīga attieksme vai slikta apiešanās, vai muslimam vajadzētu noklusēt savu ticību, ieturēt distanci un praktizēt reliģiju kādu laiku slepus, jeb varbūt viņam ir atklāti jāstājas pretī izaicinājumam, parādot spēku un apņēmību, neskatoties uz situāciju? Pirmais variants var izrādīties nepieciešamība gadījumā, ja jauna muslima dzīvo naidīgi noskaņotā ģimenē, kas var viņai nodarīt pāri dēļ tā, ka viņa pilda lūgšanas, nēsā hidžābu vai runā par savu ticību. Dievs ir teicis: “Tāpēc bijājiet Allāhu tik, cik spējat.” (Kurāns 64:16)
Un tas, cik spējam, ir atkarīgs no katra individuālās situācijas.
Pravieša (s) līdzgaitnieki arī bija jauni muslimi; arī viņus apspieda. Daži no jaunajiem muslimiem, kuri Mekā piedzīvoja briesmas, bija piesardzīgi, lai gan viņi mazāk uztraucās paši par personīgo drošību, kā par to, ka viņiem nebūs iespējas izplatīt islāma vēsti.
No otras puses, daudz ievērojamu līdzgaitnieku izrādīja klaju pašpārliecību: Umars, Hamza, Bilals un Abdullāhs bin Masuds. Musabs bin Umers praktizēja abus: zinot mātes naidu pret islāmu, viņš sākotnēji to no viņas slēpa, bet vēlāk drošsirdīgi stājās viņai pretī caur viņas neskaitāmajiem mēģinājumiem vērst viņu atpakaļ pie elku pielūgsmes: viņa ieslēdza Musabu mājās, atņēma viņam visu mantību, pieteica bada streiku un visbeidzot atteicās no viņa kā dēla un izsvieda viņu uz ielas. Musabs šķīrās no viņas raudādams, ka nebija spējis viņu glābt, un steidzās uz Medīnu, lai pievienotos tur Pravietim (s).
Izlīguma meklējumi ar ģimenes locekļiem un viņu ietekmēšana patiesībā ir dāva (aicināšanas uz islāmu) forma, kas var būt vai nu veiksmīga, vai neveiksmīga. Vairumā gadījumu šāda dāva ir grūtāk veicams darbs, nekā ar svešiem, jo iesaistītas ir arī paša emocijas, kuras bieži ir grūti pārvarēt. Tomēr ikviens dāva veicējs tikai iegūst, izprotot otra cilvēka bažas un runājot ar viņu iejūtīgi un no sirds. Viņš atklās, cik tālu iesākumā var runāt par kādu konkrētu tēmu – kad turpināt un kad pārtraukt sarunu, kad padoties un kad būt nelokāmam, un kādas tieši vērtības ir svarīgas abām iesaistītajām pusēm.
(raksta nobeigums sekos)
____________________________
Raksta autore: Umm Muhammad; raksta avots: http://www.muslimink.com/family/174-dealing-with-non-muslim-families
____________________________
Šajā rakstu sērijā: