Tā kā Dievs ir absolūtais un vienīgais cilvēces un visuma Īpašnieks, Viņš ir augstākais Kungs, visa Uzturētājs un Visužēlīgais, Kura žēlastība ieskauj visas būtnes. Viņš ir devis katram cilvēkam cilvēcisku cieņu un godu, kā arī iedvesis viņā Sevis paša garu, no kā izriet, ka vienoti Viņā un caur Viņu, atstājot savus pārējos cilvēciskos atribūtus, cilvēki ir pēc būtības vienādi, un starp viņiem nevar būt nekādu taustāmu un faktisku atšķirību, kas balstītos uz tādām viņu nejaušām atšķirībām kā nacionālā piederība, ādas krāsa vai rase.

Tādējādi, katrs cilvēks ir saistīts ar visiem pārējiem; visa cilvēce kopumā kļūst par vienotu brālības kopienu, kas godpilni kalpo Vislīdzcietīgākajam visuma Kungam. Šādā dievišķā atmosfērā, par centrālu un dominējošu kļūst islāma Dieva vienības apliecinājums, kas sevī ietver cilvēces vienotības un brālības koncepciju.

Lai gan islāma valsti var nodibināt jebkurā pasaules nostūrī, islāms neierobežo cilvēktiesības vai privilēģijas ne ģeogrāfiski, ne teritoriāli. Islāms ir noteicis universālas fundamentālās tiesības cilvēcei kopumā, kuras ir jāievēro un jāciena jebkuros apstākļos, neatkarīgi no tā, vai cilvēks atrodas islāma valsts teritorijā vai ārpus tās, vai viņš ir kara vai miera attiecībās ar islāma valsti. Kurānā ir skaidri teikts:

Ak jūs, kuri noticējāt! Stāviet vienmēr par Allāhu, esiet liecinieki taisnīgumā, un lai cilvēku naids nudien neliek jums noziedzīgi pārkāpt taisnīgumu. Rīkojieties taisnīgi – tas ir tuvāk dievbijībai un bijājiet Allāhu, jo Allāhs ir visa tā, ko jūs darāt, Pārzinējs. (Kurāns 5:8)

Cilvēku asinis ir svētas jebkurā situācijā un nedrīkst tikt izlietas bez attaisnojošiem iemesliem. Ja kāds pārkāpj šo cilvēku asiņu svētumu un nogalina dvēseli bez attaisnojošiem iemesliem, Kurāns to pielīdzina visas cilvēces nogalināšanai:

…tas, kas nogalinās kādu cilvēku ne par cita cilvēka [nogalināšanu] vai postīšanu virs zemes, tad tas ir tāpat, kā nogalināt visus cilvēkus… (Kurāns 5:32)

Ir aizliegts apspiest sievietes, bērnus, gados vecos, slimos vai ievainotos. Sievietes cieņa un šķīstība ir jāciena jebkuros apstākļos. Izsalkušais ir jāpaēdina, kailais jāapģērbj un ievainotais vai slimais jādziedina neskatoties uz to, vai viņi pieder muslimu kopienai vai ienaidniekiem.

Runāt par cilvēktiesībām islāmā nozīmē runāt par tiesībām, kas ir Dieva nevis karaļu vai likumdevēju dotas. Karaļu vai likumdevēju dotās tiesības var tikt atņemtas tādā pašā ceļā, kādā tās tika dotas. Tāpat ir ar tiesībām, kuras pieņem un atzīst diktatori. Viņi var tās uzlikt vai atņemt, kad vēlas; viņi arī atļaujas tās atklāti pārkāpt, kad viņiem tas ir izdevīgi. Bet tā kā islāmā tiesības ir Dieva dotas, tad nevienam likumdevējam vai valdībai uz zemes nav autoritātes tās labot vai mainīt. Itin nevienam nav tiesību tās anulēt vai atsaukt.
Tāpat šīs Dieva dotās tiesības nav vienkārši pamat-cilvēktiesības, kas ir rakstītas uz papīra, lai parādītu to eksistenci, bet liegtas reālās dzīves situācijās. Tās nav arī filozofiskas koncepcijas, aiz kurām trūkst sankciju.
Apvienoto nāciju statūtus, proklamācijas un rezolūcijas nevar pielīdzināt Dieva sankcionētām tiesībām, jo pirmās nav jāievēro nevienam, bet otrās ir jāievēro katram ticīgajam. Tās ir daļa no islāma ticības. Katram muslimam vai vadonim, kurš sakās esam muslims, būs tās jāpieņem, jāatzīst un jāievieš dzīvē. Kurāns dod skaidru spriedumu par valdībām, kuras nerealizē šīs Dieva garantētās tiesības dzīvē un sāk tās noliegt, labot vai mainīt, jeb praktiski pārkāpt, apgalvojot, ka viņi tās pilda. Kurānā ir teikts: “Bet tie, kas nelemj pēc tā, ko nosūtījis Allāhs, tie arī ir neticīgie.” (Kurāns 5:44)

Cilvēktiesības islāma valstī

1. Dzīvības un īpašumu drošība. Sava beidzamā svētceļojuma runā, pravietis Muhammads (s) teica: “Jums ir aizliegtas vienam otra dzīves un īpašumi līdz laikam, kad jūs tiksieties ar savu Kungu Augšāmcelšanas Dienā.” Pravietis (s) ir teicis sekojošo par dhimmis (ne-muslimiem, kuri dzīvo islāma valst

ī): “Tas, kurš nogalinās ar līgumu aizsargātu cilvēku (t.i., dhimmi), nesajutīs pat ne Paradīzes smaržu.”

2. Cieņas aizsardzība. Kurānā ir teikts:

Ak Jūs, kuri noticējāt! Lai vieni ļaudis neizsmej citus ļaudis – varbūt tie ir labāki par viņiem, un [lai] vienas sievietes [neizsmej] citas sievietes – varbūt tās ir labākas par viņām. Nedariet pāri viens otram un neapsaukājiet viens otru ar pavārdiem (iesaukām, palamām). Cik slikti ir nest gr

ēcinieka vārdu pēc tam, [kad ir nēsāts] ticīgā vārds. Un ja kāds nenožēlos, tad netaisnīgie būs tieši viņi. Ak jūs, kuri noticējāt! Izvairieties no daudziem pieņēmumiem, jo daži no pieņēmumiem ir grēks. Un neizsekojiet viens otru. Un lai neviens no jums netenko par otru… (Kurāns 49:11-12)

3. Privātās dzīves svētums un drošība. Kurānā ir teikts: “Un neizsekojiet viens otru. Un lai neviens no jums netenko par otru…” (Kurāns 49:12) Tāpat ir teikts: “Ak tie, kuri noticējāt! Neieejiet mājās, kuras nav jūsu, kamēr nenoskaidrosiet, vai esat vēlami, un nepasveicināsiet to iemītniekus. Tas ir labāk priekš jums, lai jūs pieminētu [pamācību].” (Kurāns 24:27)

4. Personīgās brīvības drošība. Islāms ir noteicis principu, ka nevienu pilsoni nedrīkst apcietināt, ja viņa vaina nav pierādīta atvērtā tiesā. Islāmā nav atļauts apcietināt cilvēku tikai uz aizdomu pamata un likt viņu cietumā bez pienācīgas tiesas procedūras, nedodot viņam saprātīgu iespēju sevi aizstāvēt.