Paslīdēja kāja, un tavam grēku kontam pievienojās vēl viens. “Es nevaru tur neko darīt,” tu nopūties, “es taču esmu tikai grēcīgs cilvēks, kas nespēj pretoties kārdinājumiem.” Tomēr vai tiešām viss ir tik vienkārši, kā izliekas? Vai mēs esam nolemti klupt no grēka grēkā, aizbildinoties ar cilvēciskās dabas vājumu un mūsu noslieci darīt ļaunu?

Paši to nemaz neapzinoties, muslimi bieži nepamatoti padodas kristietībā tik populārajai idejai par cilvēka dabas grēcīgumu, kuras saknes tiecas vēsturē uz Ādama grēkā krišanu Paradīzē. Saskaņā ar kristietībā teikto, nepaklausības dēļ, Ādams zaudēja savu sākotnējo nevainojamo dabu, ar kuru Dievs viņu bija radījis, un kopā ar viņu zudībā gāja arī visa cilvēce, kļūstot par grēciniekiem ar iedzimtu noslieci uz ļauno. Tādējādi, saskaņā ar šo kristietības sākotnējā grēka doktrīnu, ikkatrs bērns piedzimst grēcīgs – nespējīgs izpatikt Dievam un gūt dvēseles glābšanu. Tikai caur Jēzus Kristus paklausību un viņa krustā sišanas upuri (kur viņš cieta un mira par visas cilvēces grēkiem) kristieši var atkal saņemt cilvēka sākotnējo nevainojamo dabu un Dieva piedošanu. Kristietībā dvēseles glābšana balstās ticībā uz Kristus upuri.

Turpretī islāmā ideja par to, ka cilvēks varētu tikt sodīts par cita izdarītiem grēkiem, ir pilnīgi neiedomājama, jo katrs cilvēks ir atbildīgs Dieva priekšā tikai par viņa/ viņas paša izdarīto. Tādējādi islāmā dvēseles glābšana balstās gan uz ticību (imānu), gan arī uz labu uzvedību (ihsānu).

Tāpat kristietībā un islāmā atšķiras izpratne par cilvēka iedzimto dabu. Ja kristieši tic, ka cilvēks piedzimst šajā pasaulē ar pirmatnējā grēka nastu uz pleciem, tad islāms pastāv uz pretējo: katrs bērns piedzimst ar fitru – dabīgu nevainību, skaidrību un iedzimtu tieksmi uz labo, kas liek viņam tiekties uz labā darīšanu un uz padevību Dievam. Fitra ir muslimu iedzimtā slieksme uz tikumību, kas dod spēju atšķirt labo no ļaunā, pareizo no nepareizā.

Abu Huraira ir atstāstījis, ka Pravietis Muhammads (s) teica: “Katrs bērns piedzimst ar al-fitra [patiesu ticību islāma monoteismam (t.i., pielūgt tikai un vienīgi Allāhu)], bet viņa vecāki pievērš viņu jūdaismam, kristietībai vai elkdievībai, jo arī dzīvnieks laiž pasaulē nevainojamu mazuli. Vai tad jūs redzat to sakropļotu?” (Bukhāri)

Islāms atzīst, ka visiem bērni, neatkarībā no tā vai viņi dzimuši muslimu vai ne-muslimu ģimenēs, ir šī iedzimtā fitra, un, ja viņi mirst pirms brieduma sasniegšanas, viņi nonāks Paradīzē. Kā ir minēts citētajā hadīsā, sociālie apstākļi, kuriem bērns ir pakļauts pēc dzimšanas, nosaka to, vai viņš novirzīsies no fitras. Tādējādi, ja kāds iet pa nepareizo ceļu, tad tas nav tāpēc, ka kaut kas nebūtu kārtībā ar viņa iedzimto dabu, bet gan tāpēc, ka viņu negatīvi ietekmē apkārtējā vide, kā rezultātā veidojas sabiedrības diktētas paša cilvēka nafs (vēlmes).

Dievs nav atstājis mūs bezpalīdzīgus mūsu nafs priekšā. Taubai, jeb grēku nožēlai, ir ļoti svarīga loma muslima dzīvē. Lai gan mēs visi esam dzimuši ar iedzimtu tieksmi uz labo, šī pasaule ir pilna kārdinājumu. Dievs ir mums devis spēju un iespēju nožēlot grēkus, kas nozīmē, ka mēs spējam atzīt savas kļūdas un novērsties no tām, lai sekotu Dievam. Atziņa par Dieva žēlastību un mūsu pašu slieksmi uz tikumīgo un labu, dod mums cerību uz dvēseles glābšanu un vairo pārliecību par mūsu pašu potenciālu darīt labo un atteikties no ļaunā. Tā vietā, lai žēlotos par mūsu iedzimtās dabas nepilnībām, mums ir cieši jāturas pie savas fitras, jāatturas no Sātana kārdinājumiem un jāvērš skats uz Dievu.

Vērs savu seju pret reliģiju kā viendievis, [sekojot] tai iedzimtai dabai, ar kuru Allāhs radīja ļaudis. Allāha radība netiek mainīta. Šāda ir taisnā reliģija, taču vairākums cilvēku [to] nezina. (Kurāns, 30:30)

———————-

Raksta autors: Laila Brence

Raksta avots: hibamagazine.com