5. Tiesības protestēt pret tirāniju. To tiesību vidū, kuras islāms ir devis cilvēcei, ir arī tiesības protestēt pret valdības tirāniju. Kurānā par to ir teikts: “Allāhs nemīl ļauna runāšanu (mēlnesību, tenkošanu, ķengāšanu) balsī, ja vien no tā, kas cieta no netaisnības.” (Kurāns 4:148)

Islāmā, kā tas tika minēts iepriekš, visa vara un autoritāte pieder Dievam. Cilvēkam ir dotas tikai pilnvaras, kas kļūst par aizbildniecību; katram, kurš saņem šādas pilnvaras, ir cieņas pilni jāstājas tautas priekšā, pār kuru un kuras labā viņš ir deleģēts lietot šo varu. Arī Abu Bakrs apliecināja to pašu savā pirmajā uzrunā: “Sadarbojieties ar mani, kad man ir taisnība, un labojiet mani, kad es kļūdos; klausiet mani tik ilgi, kamēr es sekoju Dieva noteiktajam un Viņa Pravietim, bet novērsieties no manis, kad es novirzos.”

6. Izpausmes brīvība. Islāms dod tiesības uz domu un izpausmes brīvību visiem islāma valsts pilsoņiem ar noteikumu, ka šī brīvība tiek lietota tikumu un patiesības veicināšanai, nevis ļaunā izplatīšanai. Islāma izpausmes brīvības koncepcija ir pārāka par Rietumos valdošo koncepciju. Islāms nepieļauj ļaunuma izplatīšanu itin nekādos apstākļos. Tāpat islāms nedod tiesības lietot aizvainojošu vai aizskarošu valodu kritikas nolūkos. Pravieša Muhammada (s) laikā, muslimi vērsās pie viņa, lai uzzinātu, vai viņš ir saņēmis atklāsmes norādījumus par kādu konkrētu gadījumu. Ja pravietis Muhammads (s) atbildēja, ka viņš nav to saņēmis, tad muslimi brīvi izteica savus viedokļus par attiecīgo jautājumu.

7. Pulcēšanās brīvība. Islāms ir devis cilvēkiem arī tiesības uz pulcēšanās brīvību un partiju un organizāciju veidošanu. Arī uz šīm tiesībām attiecas vispārēji likumi.

8. Pārliecības un sirdsapziņas brīvība. Islāmā ir noteikts: “Reliģijā nav piespiešanas.” (Kurāns 2:256) Totalitāras sabiedrības pilnība atņem indivīda brīvību. Valsts varas pārmērīga eksaltācija izvirza prasības pēc cilvēka verdziskas kalpības. Reiz verdzība nozīmēja pilnīgu viena cilvēka kontroli pār otru cilvēku; šodien šāda verdzība ir aizliegta, bet tās vietā totalitāras sabiedrības uzspiež indivīdiem līdzīga veida kontroli.

9. Reliģisko jūtu aizsardzība. Līdz ar pārliecības un sirdsapziņas brīvību, islāms dod indivīdam tiesības uz to, ka viņa reliģiskās jūtas tiks respektētas un netiks darīts vai teikts nekas, kas varētu aizskart viņa tiesības.

10. Aizsardzība pret patvaļīgu apcietināšanu. Islāms atzīst indivīda tiesības netikt arestētam vai apcietinātam par citu nodarījumiem. Kurāns ir skaidri norādījis šo principu: “… neviens nastas nesējs nenesīs cita nastu.” (Kurāns 53:38)

11. Tiesības uz dzīves pirmās nepieciešamības lietām. Islāms atzīst grūtībās nonākušo tiesības uz palīdzību: “…un viņu mantā bija tiesa katram lūdzējam un atstumtajam.” (Kurāns 51:19)

12. Vienlīdzība likuma priekšā. Islāms dod pilsoņiem tiesības uz absolūtu un pilnīgu vienlīdzību likuma priekšā.

13. Vadošie sabiedrības slāņi nestāv pāri pār likumiem. Augstdzimušas ģimenes sieviete tika arestēta par zādzību. Šīs sievietes gadījums nonāca pravieša Muhammada (s) priekšā ar rekomendāciju, ka viņu varētu apžēlot un nesodīt. Pravietis Muhammads atbildēja (s): “Dievs iznīcināja pirms jums dzīvojošas tautas, jo tās sodīja par pārkāpumiem parastos cilvēkus, bet ļāva augstāk stāvošajiem palikt nesodītiem par viņu noziegumiem; es zvēru pie Tā, Kurš tur Savās rokās manu dzīvību, ka pat ja Fātima, Muhammada meita, būtu izdarījusi šo noziegumu, es būtu nocirtis viņas roku.”

14. Tiesības piedalīties valsts lietu pārvaldē. “… un tiem, kuri atbildēja savam Kunga, izpildīja [rituālo] lūgšanu, savas lietas savstarpēji [risina] apspriedē…” (Kurāns 42:38) Šūrai, jeb likumdevēju sapulcei, nav citas nozīmes, kā vien sekojošā: valdības izpildvaras galva un sapulces biedri ir ievēlēti cilvēku brīvas un neatkarīgas izvēles ceļā.

Visbeidzot, islāms mēģina sasniegt iepriekš minētās cilvēktiesības ne tikai dodot konkrētu legālu aizsardzību, bet galvenokārt aicinot cilvēci pacelties pāri pār zemāko dzīvniecisko eksistenci, lai varētu atbrīvoties no rasu pārākuma, asinsradniecības, lingvistiskās iedomības un ekonomisko privilēģiju saiknēm. Tas aicina cilvēci virzīties uz tādu eksistences līmeni, kurā ar savu iekšējo izcilību cilvēki varētu realizēt cilvēces brālības ideālu.

———————–

Raksta avots: The Institute of Islamic Information and Education (III&E) brošūru sērija; brošūra Nr. 7.