“Šis bija mans mīļākais gredzens. Kā es varēju būt tik neuzmanīga?” Samra noslaucīja asaras. Mamma maigi noglāstīja Samras galvu, kas atradās viņai klēpī. Es bezpalīdzīgi noskatījos. Mazulīte Hana Samrai piedāvāja noslienātu klucīti, lai viņu uzmundrinātu. Samra raudāja par nozaudēto zelta gredzenu jau kādu stundu.

Mamma viņu mierināja: “Dārgā Samra, es zinu kā tu jūties. Nav viegli šķirties no kaut kā, kas ir mīļš. Šis ir pārbaudījums no Allāha. Ja būsi pacietīga, tu tiksi atalgota vairākkārtīgi. Neesi tik barga pret sevi. Pazaudēt gredzenu bija tavs liktenis.”

“Bet es esmu vienmēr tik piesardzīga!” iebilda Samra.

“Es zinu, mana mīļā – tāpēc recitē ‘inna lillahi ua inna ilehi radžiūn’; tas nozīmēs, ka tu
pieņem Allāha lēmumu un zini, ka visas Viņa svētības ir dotas mums tikai lietošanā, un
ka Viņš var paņemt tās atpakaļ jebkurā brīdī.”

“Mamm, es zinu, kas uzmundrinās Samru!” es sajūsmināti piedāvāju.

“Kas, Alī?” mamma ziņkārīgi jautāja.

“Stāsts, ko es izlasīju pagājušajā nedēļā par imāmu Bukhāri.”

“Patiesi? Es vēlētos to dzirdēt,” piekrita mamma. Samra mierīgi skatījās uz mani, kamēr
mazulīte Hana atnāca un priecīgi sāka bungāt ar savu klucīti man pa galvu, izdzirdot viņai
labi pazīstamo vārdiņu ‘stāsts’.

“Imāms Bukhāri bija ļoti īpašs cilvēks,” es iesāku “viņa senči bija zoroastrisma uguns
pielūdzēji. Bet viņa tēvs bija ļoti dievbijīgs un izglītots cilvēks. Pēc profesijas viņš bija
dārzkopis. Arī viņa māte bija dievbijīga muslima.”

Imāms Bukhāri mēdza daudz ceļot – ne prieka pēc, bet gan lai iegūtu hadīsu (Pravieša (sa)
sacītā) zināšanas. Viņš satika un mācījās no vairāk kā tūkstošs skolotājiem un iegaumēja no
galvas gandrīz 70 000 hadīsu. Un to viņš darīja dēļ mums, lai nodotu šīs zināšanas tālākām
muslimu ummas paaudzēm.

Samra piecēlās sēdus, noslaucīdama asaras. Es turpināju: “Tajā laikā nebija lidmašīnu,
ātrvilcienu, automaģistrāļu un šoseju. Viņš ceļoja no Bukharas (Uzbekistānā) līdz pat Mekai,
Sīrijai, Ēģiptei, Basrai, Hidžāzai, Kufai, Bagdādei, Khurasānai, Rajai, Marvai, Balkiem un
Herātai.

Kādu reizi, imāms Bukhari ceļoja ar kuģi, lai pilnveidotu savas zināšanas – viņš vēlējās iegūt
augstāku reliģisko izglītību. Imāmam līdzi bija maiss ar 1000 zelta monētām. Viņš minēja
par to savam ceļabiedram, kurš viņam kalpoja ceļojuma laikā.

Jūras ceļojums aizņēma krietnu laiku. Kādu dienu, imāma ceļabiedrs no rīta pamodās un sāka
kliegt. Viņš izlikās, ka esot zaudējis maisu ar 1000 zelta monētām. Viņš apsūdzēja
pasažierus un pieprasīja, pārmeklēt ikviena ceļotāja bagāžu, lai atgūtu viņa nozagtos
dārgumus.

Nebilzdams ne vārda, imāms Bukhāri klusi visā noskatījās. Viņš pilnībā saprata šī mantkārīgā
vīra nolūkus. Imāms nemanāmi nozuda un iemeta savu zelta maisu okeānā. Kad pienāca kārta
pārmeklēt viņa mantas, nekas netika atrasts. Viltīgais vīrs bija pārsteigts un brīnījās, kur zelta
maiss bija pazudis.

Kad šim vīram radās iespēja aprunāties ar imāmu divatā, viņš vaicāja par viņa zeltu. Imāms
viņam vienkārši paskaidroja, ka viņš to ir pārsviedis pāri bortam. Negodīgais vīrs bija bezgala
izbrīnīts. Viņš jautāja imāmam, kāpēc viņš tā rīkojās. Imāms Bukhārī paskaidroja, ka visu
savu dzīvi viņš ir pavadījis, tiecoties pēc zināšanām un vācot Hadīsus. Umma paļāvās uz
viņu. Ja viņš tiktu apsūdzēts zādzībā, aizdomu ēna kristu uz visu viņa smagi darīto darbu. Tā
būtu milzīga nelaime. Zaudēt pāris metāla gabalus ir nieks. Bet tikt apkaunotam un zaudēt
savu zinātnieka un skolotāja statusu būtu katastrofāli.”

“Tas bija vienreizējs stāsts! Es to nebiju iepriekš dzirdējusi,” brīnījās mamma.

Samra smaidīja un pabužināja Alī matus: “Džazāk Allāh kher (lai Allāhs tevi atalgo), ka vedi mani pie prāta. Mani
bija pārņēmis Šaitāns.”

Alī plati pasmaidīja, cieši apskaujot māsu: “Un par to no tevis pienākas 1000 zelta monētu,
lūdzu. Mani pakalpojumi nav par brīvu!”

——————————-
Raksta avots: www.hibamagazine.com