Gluži tāpat kā katrā vēstures laikā, arī Andalūzijā, jeb muslimu Spānijā, ir savi varoņi. Bez jau zināmajiem varoņiem ir arī mazāk pazīstamie, kuri nedz iekaroja svešas zemes, nedz arī ienesa tur islāmu – tie bija varoņi, kas izglāba muslimus pašus no sevis. Šie ir varoņi, par kuriem ir jārunā un kuriem jālīdzinās, lai islāms atkal tiktu atzīts pasaules mērogā. Šis ir stāsts par Ziemeļāfrikas Moravidu karali Jusufu bin Tašfinu, kurš valdīja 479. gadā pēc hidžras (1086. gads).

Bija pagājuši gandrīz 350. gadi, kopš Tāriks bin Zijads bija iekarojis Spāniju (Andalūziju) un nostiprinājis tur islāmu. Muslimu vadības laikā, Spānija bija kļuvusi par kultūras uz zinātnes centru.  Tirdzniecība Vidusjūrā zēla un plauka, un Spānija kļuva par apgaismības un renesanses paradīzi. No Tuvajiem Austrumiem un Ziemeļāfrikas, muslimi importēja tādas intelektuālās tradīcijas kā zināšanas par matemātiku, zinātni un filozofiju. Muslimi izveidoja valsti, kas atspoguļoja islāma dzīvesveidu un alkas pēc zinātnes studijām.

Šajā laika posmā, Andalūzija bija centralizēti pārvaldīta muslimu valsts, kas atspoguļoja islāma vērtības. Pēc sākumperioda uzplaukuma, muslimu Spānija sadalījās mazākās karaļvalstīs (Taifās), kas pastāvīgi karoja savā starpā. Visnozīmīgākās no tām bija Kordoba, Seviļa, Granāda, Toledo, Lisabona, Saragosa, Mursija un Valensija. Taifas pārvaldīja neapdomīgi valdnieki, kuri cīnījās savā starpā, tādējādi liekot tautai slīgt parādos.

Kastīlijas valdnieks Alfonso VI, kurš bija kristietis, saskatīja šajā situācijā vienreizēju iespēju iedzīvoties bagātībā. Viņš uzsāka ievākt nodokļus no mazākajām muslimu karaļvalstīm. Drīz muslimiem nebija līdzekļu pat ikdienas vajadzību apmierināšanai, kamēr to valdnieki baudkāri nodevās dažādiem netikumiem. 

Reaģējot uz šo netaisnību, cietušo zemju delegācija devās pie Jusufa bin Tašfīna. Šī delegācija sastāvēja no ulema (islāma zinātniekiem), filosofiem un citiem ievērojamiem pilsoņiem. Jusufs nespēja noraidīt savu ticības brāļu lūgumu. Pēc konsultēšanās ar saviem ulema, Jusufs deva publisku rīkojumu pievienoties armijai, kura dotos aizstāvēt Spāniju no Alfonso VI.

Tā kā Jusufam bija tikai pieci simti kuģu (vai nav kļūda? 500 kuģu ir milzīga flote, kura var viegli pārvest 16000 karevju), lai nosūtītu savu 16 000 kareivju lielo armiju, viņiem nācās pārbraukt vairākos posmos, par piestātni izvēloties Seviļas krastus, kur valdīja muslimu valdnieks Mutamids. Karaspēks tika sagaidīts ar lielu greznību, un drīz pēc tam Jusufs sāka plānot uzbrukumu. Viņš nepiedalījās izšķērdīgos svētkos, kas tika rīkoti par godu viņam; tā vietā viņš aizlūdza par uzvaru. Kopā ar spāņu kareivjiem, kas piebiedrojās Jusufa armijai, armijas kaujinieku skaits bija tikai 20 000.

Armijas satikās Zallakas pakalnos. Būdams patiess islāma sekotājs, Jusufs aicināja Alfonso pieņemt islāmu par savu reliģiju vai arī maksāt džizju (muslimu valsts nodoklis, kuru maksā tie, kuri nav muslimi, lai saņemtu valsts aizsardzību). Ironiski ir tas, ka Alfonso atteicās un pieprasīja, lai džizju maksājot pats Jusufs!

Jusufam bija lielisks militārais plānotājs. Viņš paslēpa afrikāņu kaujiniekus uz pakalna aiz barikādēm un stājās pretī Alfonso armijai tikai ar trīs tūkstošiem kareivju. Jusufs plānoja, ka tad, kad Alfoso armija izlauzīsies cauri muslimu rindām, no pakalna skries lejā papildspēki, tādējādi ielencot kristiešus muslimu armijas vidū. Plāns nostrādāja, un Alfonso tika sakauts. Tādējādi muslimu valdīšana daļā no Spānijas tika nodrošināta vēl uz četriem simtiem gadu.

Ir viegli iekarot, uzvarēt un sakaut, bet daudz grūtāk ir apmesties uz dzīvi, nostiprināt varu un saglabāt to. Sekosim Jusufa bin Tašfin piemēram – spersim soļus pretī tam, lai atjaunotu islāmu mūsu dzīvēs.

———————————————

Raksta autors: Tasnīma Vali (Tasneem Vali); raksta avots: www.hibamagazine.com