Viņš pamostas nakts vidū apņēmības pilns, lēnām izkāpj no gultas un klusi ieslīd vannas istabā, tā, lai nepamodinātu pārējos. Viņš sajūt vēsā ūdens atspirdzinājumu, kad tas skar viņa seju, rokas un kājas. Atsvaidzināts viņš mērķtiecīgi dodas pēc sava lūgšanu paklāja.

Diena ir bijusi ļoti saspringta, un problēmas joprojām traucas caur viņa prātu. Bet viņš nežēlojas par to nevienam, jo zina, ka ir tikai Viens, kas var viņam palīdzēt – tas Viens, Kurš lika viņam meklēt palīdzību caur lūgšanām un pacietību. Tieši tāpēc viņš tagad sēž uz sava paklājiņa, lūdzot pēc palīdzības, kamēr pārējie guļ.

Viņš paceļ plaukstas plecu augstumā, apliecina sava Radītāja varenumu ar vārdiem “Allāhu Akbar!” (Allāhs ir Visuvarens!) un tad saliek plaukstas vienu pār otru uz krūtīm. Klusi viņš lūdz pasargāt viņu no nolādētā Sātana un sāk lūgšanu, piesaucot sava Kunga vārdu. Skaistā, melodiskā tonī viņš recitē Kurāna pirmo nodaļu. Viņš nesteidzas, jo zina, ka pēc katra recitētā panta, Dievs dod atbildi. “Visi slavinājumi lai ir Allāham, pasauļu Kungam,” viņš iesāk. Viņš sajūt sevī atbildi: “Mans kalps ir mani slavinājis!”

“Visžēlīgākajam, Žēlojošajam,” viņš turpina. “Mans kalps ir mani cildinājis!” skan atbilde. “Atmaksas Dienas Valdniekam,” viņš apliecina. “Mans kalps ir saistījis visu ar mani,” Dievs atbild. “[Vien] Tev mēs kalpojam un [vien] Tev mēs lūdzam palīdzību,” viņš liecina. Dieva atbilde pilda viņa sirdi ar cerību un prieku: “Tas ir starp Mani un manu kalpu, un mans kalps saņems visu, ko vien viņš lūdz!”

Šajā mirklī, viņš izplūst asarās un lūdz Dievam pēc vissvarīgākās lietas viņa dzīvē: “Ved mūs pa Taisno ceļu – pa to [kalpu] ceļu, kurus Tu esi apdāvinājis ar labumiem, ne [pa to kalpu ceļu], pār kuriem ir [Tavas] dusmas, un ne [pa] nomaldījušos [ceļu]!” Viņš sajūt mieru, iekšēji dzirdot Dieva atbildi: “Tas ir manam kalpam, un mans kalps saņems to, pēc kā viņš lūdz.”

Viņš turpina recitāciju un jūt Dieva vadību katrā recitētajā pantā. Lai arī no kuras Kurāna nodaļas viņš neizvēlētos recitēt, viņš ir pārliecināts, ka atradīs vadību, jo Dievs ir apliecinājis: “Šī ir grāmata, kurā nav šaubu, tā ir vadība tiem, kuri atzīst Dievu.” Pabeidzis emocionālo recitāciju, kuras laikā viņš domāja par Dieva gudrajiem un iedrošinošajiem vārdiem, viņš noliecas rukū un cildina Dievu par Viņa doto vadību un žēlastību.

Iztaisnojot muguru atkal taisnu, viņš slavē Dievu un ir gatavs savai mīļākajai lūgšanas daļai: sadždai! Viņš pasludina Dieva visuvarenību un nometas zemē, norādot uz savu pilnīgo padevību Radītāja priekšā. Sadžda liecina par pilnīgu paklausību un pazemību – tā ir lūgšanas poza, kurā cilvēks ir vistuvāk savam Kungam.

Viņš pavada sadždā ilgu laiku, nevēlēdamies to tik drīzi atstāt. Viņš cildina savu Kungu, Visuaugstāko, vairākas reizes un tad izplūst asarās, lūdzot no Viņa itin visu, kas viņam vajadzīgs. Tā viņš pavada vairākas minūtes, tikai Dievam zinot, ko viņš saka. Viņš aizlūdz; aizlūdz par visu, kas viņam vajadzīgs, aizlūdz par ikvienu, ko viņš pazīst, aizlūdz par cilvēkiem, kurus viņš nepazīst, aizlūdz par tiem, kas varbūt pat viņu ienīst vai ir gatavi nodarīt viņam ļaunu. Viņš lūdz un lūdz, pilnīgā padevībā savam Kungam.

Tad viņš pieceļas no sadždas sēdus uz nelielu pārtraukumu, lūdz piedošanu par nepietiekamībām savā lūgšanā un atgriežas atpakaļ pie zemes, atkal cildinot savu Kungu un atkal lūdzot pēc Viņa neizsīkstošās labvēlības. Pēc dažām minūtēm, viņš pieceļas kājās un atkārto visu no gala.

Jau drīz pazemīgais kalps atgriežas savā gultā, būdams mierā ar savu Kungu un būdams mierā ar visu pasauli. Viņš nolasa pirms-miega duā (lūgšanu) un aizver acis īsam miegam, gatavs no rīta stāties pretī dzīves izaicinājumiem ar stipru ticību savam Kungam.

Šis ir solā, patiess solā. Solā, kas balstās uz izpratni, koncentrēšanos, sirsnību un padevību. Solā nekad nav bijis domāts kā rituāls, bet gan kā sakaru uzturēšana ar mūsu Radītāju un garīga atjaunošanās. Lai Dievs dod mums spēju, vadību un apņemšanos šādi lūgt katru dienu ikvienā lūgšanā, amīn.