Vai bieži ir gadījies, ka cerības nepiepildās? Droši vien katrs kaut reizi ir ko tādu piedzīvojis. Īsti nezinu kāpēc: vai nu jaunības maksimālisma vai arī naivuma dēļ, mēs visu redzam rožainā gaismā. Iepazīstoties ar kādu, mums šis cilvēks liekas ideāls, bez trūkumiem. Mēs ticam un uzticamies līdz zināmam laikam. Tad ja jau mēs esam tik
Lai gan septembris bija tikko sācies, Londonā tovakar bija neierasti drēgns. Salmāns bija ceļā uz mājām pēc garas darba dienas; viņa sieva Sādija, kura strādā divas maiņas, būs mājās tikai vēlu vakarā. Dzīve Londonā nav lēta, tāpēc viņiem abiem ir sūri grūti jāstrādā, lai savilktu galus kopā. Zinot, ka mājās vakariņu nebūs, Salmāns nolēma paķert
“Šis bija mans mīļākais gredzens. Kā es varēju būt tik neuzmanīga?” Samra noslaucīja asaras. Mamma maigi noglāstīja Samras galvu, kas atradās viņai klēpī. Es bezpalīdzīgi noskatījos. Mazulīte Hana Samrai piedāvāja noslienātu klucīti, lai viņu uzmundrinātu. Samra raudāja par nozaudēto zelta gredzenu jau kādu stundu. Mamma viņu mierināja: “Dārgā Samra, es zinu kā tu jūties. Nav viegli šķirties
Sēdēju mošejā un ar vienu ausi klausījos, kā mani slavē. “Ma ša Allāh, šis brālis raksta tik labus rakstus. Vienkārši super! Vai esi lasījis? Noteikti izlasi. Tūlīt viņu pasaukšu.” Pašapmierinātības vilnis sakāpa kaklā – teju, teju noslīcinās. Izliekos, ka nedzirdu viņus. Viss tāds tīrs un nevainīgs, sēžu iedziļinājies grāmatā. Ja man tobrīd jautātu, par ko
1877 
