Tālā pagātnē Irākā kādam vīram vārdā Azars, kurš greba no koka elkus, piedzima dēls vārdā Ibrāhīms. Tolaik arābi pielūdza koka un akmens elkus. Tāpat viņi ticēja, ka zvaigznes noteica cilvēku likteni. Kad Ibrāhīms pieauga, viņš sāka saprast, ka cilvēku roku taisīti elki nevar nevienam palīdzēt. Nebija nekādas jēgas no tiem neko lūgt. Tie pat nevarēja
وَمَنْ أَحْسَنُ دِينًا مِّمَّنْ أَسْلَمَ وَجْهَهُ لله وَهُوَ مُحْسِنٌ واتَّبَعَ مِلَّةَ إِبْرَاهِيمَ حَنِيفًا وَاتَّخَذَ اللّهُ إِبْرَاهِيمَ خَلِيلاً “Un kā reliģija var būt labāka par to, kas padeva savu seju Allāham, būdams labu darošs, un sekoja Ibrāhīma reliģijai kā viendievis. Un Allāhs ņēma Ibrāhīmu par tuvu draugu.” (Kurāns 4:125) Dhul-Hidžam iestājoties, daudzi no mums māj atvadas
1871 
