Islāmu es pieņēmu 2009. gadā. Mans pirmais Ramadāns bija ļoti grūts, un es domāju, ka nu tiešām ‘pēdējā stundiņa jau klāt’. Es čīkstēju, sūdzējos, biju dusmīga un pat raudāju. Tikai īsi pirms Ramadāna es biju pieņēmusi islāmu un uzreiz sanāca gavēt. Mani piemeklēja arī nesmukas domas: kur esmu vispār iekūlusies; priekš kam man tās mocības
Pirms pagājušā Ramadāna, šo svēto mēnesi asociēju galvenokārt ar gavēšanu. Aizvadītajā Ramadānā gavēšana izpalika, jo gaidīju bērniņu, un šogad negavēšu sakarā ar krūts barošanu. Pieņemot lēmumu negavēt, pirmā ir atvieglojuma sajūta, kurai seko vainas apziņa, kas turpinās līdz pat Ramadāna noslēgumam. Galvā šaudās domas: vai mana situācija ir pietiekošs iemesls, lai negavētu. Jau tagad sāku
Par pagājušā gada Ramadāna gavēni es ik pa laikam atceros visa gada garumā. Ļoti baidījos, ka nespēšu to izturēt, jo dzīvoju Ēģiptē un strādāju jūrā uz jahtas, kā arī gaidīju savu meitiņu-peciņu (biju trešajā grūtniecības mēnesī). Visu šabāna mēnesi mainīju domas. Gavēšu, negavēšu, varu nodarīt pāri mazulim, gavēšu katru otro dienu, u.tml., visa mēneša garumā.
Assalāmu aleikom va rahmetu Allāhi va baraketu, māsas un brāļi, Es nebiju domājusi kaut ko rakstīt, jo man jau šķiet, ka man nav nekā vērtīga ko pateikt. Bet vai tā nešķiet teju mums visiem? “Ko tad es? Es jau te tikai cīnos par izdzīvošanu.” Tie bija pirmie vārdi, kas ienāca man prātā, izlasot ierakstu par
Domājot par Ramadānu, vispirms nāk prātā atmiņas no sarunas ar kādu muslimu par gavēšanu kādu laiku pirms pieņēmu Islāmu. „Kā – veselu mēnesi bez ēdiena un dzēriena no nakts tumsas līdz pat saulrietam? Tas nu ir pārspīlēti! Bez ēdiena – varētu, bet bez ūdens?! Tas taču ir neprāts!” līdzīgi vairākumam cilvēku, kas vēl paši nav
2816 
