Tālā pagātnē Irākā kādam vīram vārdā Azars, kurš greba no koka elkus, piedzima dēls vārdā Ibrāhīms. Tolaik arābi pielūdza koka un akmens elkus. Tāpat viņi ticēja, ka zvaigznes noteica cilvēku likteni. Kad Ibrāhīms pieauga, viņš sāka saprast, ka cilvēku roku taisīti elki nevar nevienam palīdzēt. Nebija nekādas jēgas no tiem neko lūgt. Tie pat nevarēja
Abdullāha tēvs bija viens no cienījamākajiem Pravieša (s) līdzgaitniekiem – kalifs Umars bin al-Khattabs. Viņa māte bija Zeinaba bint Mazun, un viņa tēvocis (mātes brālis) bija godājamais Usmāns bin Mazun. Abdullāhs piedzima trešajā gadā pēc Pravieša (s) misijas sākuma un pieņēma islāmu ļoti agrā vecumā, drīz pēc viņa tēva pievēršanās islāmam. Abdullāhs bija viens no
Džamāls un Omārs aicina Hišāmu pildīt kopā ar viņiem Solā, taču Hišāmam pilnas kabatas ar atrunām. Vai Džamālam izdosies izzināt, kas īsti ar Hišāmu notiek?
Vai atceraties, kā Dievs sūtīja Savu sodu ād tautai, kura nepaklausīja pravietim Hūdam? Tie, kas izdzīvoja, bija iebaidīti uz kādu laiku, bet tomēr jau drīz aizmirsa par Hūda mācīto un atkal sāka pielūgt savus akmens elkus. Šos ļaudis sauca par samūd tautu. Gluži tāpat kā ād tauta, arī viņi bija gaiši, gari augumā un pievilcīgi
Abdullāhs bin Zubers bija pirmais muslimu bērns, kas piedzima mudžāhiriem (muslimu imigrantiem no Mekas) Medīnā. Viņa māte bija Abu Bakra godbijīgā meita Asma, un viņa tēvs bija Az-Zubers bin Al-Avvams – Pravieša (s) līdzgaitnieks, kurš jau savas dzīves laikā saņēma labās ziņas par to, ka viņš nokļūs Paradīzē. Visi muslimi bija ārkārtīgi priecīgi par viņa
Pravieša Nūha sekotāji, kas paglābās no plūdiem, bija labi ļaudis. Taču daudzus gadus vēlāk viņu bērni un mazbērni aizmirsa, ko vecāki viņiem bija mācījuši. Šie ļaudis bija gari augumā, gaiši un ar labu miesas uzbūvi – viņus sauca par ād tautu. Viņi uzcēla skaistas mājas un pilsētas. Taču jau atkal viņi pievērsās akmens elku pielūgsmei.
Džamāla māsīca Hafsa runājas ar savu draudzeni Jasmīnu. Kad sarunāšanās ir tikai runāšana, un kad tā kļūst par ghību? Hafsa paskaidros!
Kad cilvēce izplatījās pa visu pasauli, daži cilvēki atcerējās Dieva mācīto, bet lielākā daļa sāka aizmirst. Viņi aizmirsa par Dievu un uztaisīja akmens elkus, kurus sāka pielūgt Dieva vietā. Lai atgādinātu cilvēkiem par savām mācībām, Dievs sūtīja viņiem pravieti Nūhu (Noasu), kurš bija viens no labākajiem cilvēkiem tajā laikā. Nūhs teica viņiem būt labiem, klausīt
Abdullāhs bin Abbas bin Abdul-Muttalibs bija pravieša Muhammda (s) brālēns. Abdullāha tēvs Al-Abbas rūpējās par Pravieti (s) pēc Abu Taliba nāves. Viņa māte Ummul-Fadl Lubaba bint Al-Harith bija otrā sieviete, kas pieņēma islāmu uzreiz pēc Pravieša (s) sievas Khadidžas. Par Abdullāhu mēdza teikt, ka viņš ir Al-Habr Val-Bahr (mācītais vīrs un (zināšanu) jūra), un viņš
Pasaule bija ļoti liela. Dievs gribēja to piepildīt ar cilvēkiem. Viņš gribēja, lai cilvēki dzīvotu visur – pašās aukstākajās un pašās karstākajās vietās, tuksnešos, mežos un kalnos… Tāpēc Viņš svētīja Ādamu un Havvu (Ievu), lai viņiem ilgu laiku katru dienu dzimtu divi bērni – dēls un meita. Viņiem bija daudz, daudz bērnu – meitu un
1872 
