Jautājums: Vai sieviete drīkst doties uz itikāfu mošejā pēdējo desmit Ramadāna dienu laikā? Atbilde: Slava Dievam. Jā, sievietei ir atļauts ievērot itikāfu mošejā pēdējo desmit Ramadāna dienu laikā. Patiesi, itikāfs ir sunna gan vīriešiem, gan sievietēm, un ticīgo mātes (pravieša (s) sievas, lai Dievs ir apmierināts ar viņām) mēdza ievērot itikāfu kopā ar pravieti (s)
Abū Ajjūbs al-Ansārī ir atstāstījis, ka Dieva Vēstnesis (s) teica: „Tam, kas gavē Ramadānā un tad to turpina ar sešām gavēņa dienām Šavvala mēnesī, būs tā, it kā viņš būtu gavējis visu gadu.” (Muslims 1163) Šavvala mēnesis ir izcelts citu vidū ar papildus gavēņu ievērošanu, jo šis mēnesis ir tūlīt nākamais pēc Ramadāna. Sešas brīvprātīgā
Ja godīgi, tad Ramadāna laiks manās mājās Stambulā vienmēr ir bijis vētrains. Ar vīru Ahmetu esam noskaidrojuši vispārpieņemto Ramadāna tradīciju, esam ierīkojuši savu Ramadāna gaidīšanas un praktizēšanas platformu. Beidzot, pāris gadus pēc La ilaha illa-llah Muhammadu-rasullu-llah čuksta, šo musulmaņu pasaulei lielāko gadskārtu notikumu es spēju pieņemt ar gaidīšanu. Pat tādu kā azartisku ilgošanos un drastisku,
Tā kā muslima esmu jau krietnu gadu skaitu, Alhamdulillāh, ir gavēti daudzi Ramadāni dažādās pasaules malās. Islāmu es pieņēmu ASV, pavisam īsi pirms tā gada Ramadāna. Tā kā toreiz par islāmu nezināju neko daudz un kā jauna muslima nebiju īsti saskarē arī ar vietējo ummu, Ramadāns pagāja, domājot vairāk par ēšanu-neēšanu, kas gan arī togad
Ramadāns ir ļoti īpašs mēnesis katra muslima dzīvē. Sākumā tiem, kas tikko ienākuši islamā, tas šķiet pārspīlēti un neizprotami – kāpēc tas ir tik īpašs? Arī es uzdevu līdzīgu jautājumu, kamēr pati to neizbaudīju. Tagad es lietoju vārdu „baudīju”, taču atceros, kā pirms savā pirmajā Ramadānā baidījos, kā nu būs. Visas manas domas bija tikai
Islāmu es pieņēmu 2009. gadā. Mans pirmais Ramadāns bija ļoti grūts, un es domāju, ka nu tiešām ‘pēdējā stundiņa jau klāt’. Es čīkstēju, sūdzējos, biju dusmīga un pat raudāju. Tikai īsi pirms Ramadāna es biju pieņēmusi islāmu un uzreiz sanāca gavēt. Mani piemeklēja arī nesmukas domas: kur esmu vispār iekūlusies; priekš kam man tās mocības
Pirms pagājušā Ramadāna, šo svēto mēnesi asociēju galvenokārt ar gavēšanu. Aizvadītajā Ramadānā gavēšana izpalika, jo gaidīju bērniņu, un šogad negavēšu sakarā ar krūts barošanu. Pieņemot lēmumu negavēt, pirmā ir atvieglojuma sajūta, kurai seko vainas apziņa, kas turpinās līdz pat Ramadāna noslēgumam. Galvā šaudās domas: vai mana situācija ir pietiekošs iemesls, lai negavētu. Jau tagad sāku
Par pagājušā gada Ramadāna gavēni es ik pa laikam atceros visa gada garumā. Ļoti baidījos, ka nespēšu to izturēt, jo dzīvoju Ēģiptē un strādāju jūrā uz jahtas, kā arī gaidīju savu meitiņu-peciņu (biju trešajā grūtniecības mēnesī). Visu šabāna mēnesi mainīju domas. Gavēšu, negavēšu, varu nodarīt pāri mazulim, gavēšu katru otro dienu, u.tml., visa mēneša garumā.
Assalāmu aleikom va rahmetu Allāhi va baraketu, māsas un brāļi, Es nebiju domājusi kaut ko rakstīt, jo man jau šķiet, ka man nav nekā vērtīga ko pateikt. Bet vai tā nešķiet teju mums visiem? “Ko tad es? Es jau te tikai cīnos par izdzīvošanu.” Tie bija pirmie vārdi, kas ienāca man prātā, izlasot ierakstu par
Domājot par Ramadānu, vispirms nāk prātā atmiņas no sarunas ar kādu muslimu par gavēšanu kādu laiku pirms pieņēmu Islāmu. „Kā – veselu mēnesi bez ēdiena un dzēriena no nakts tumsas līdz pat saulrietam? Tas nu ir pārspīlēti! Bez ēdiena – varētu, bet bez ūdens?! Tas taču ir neprāts!” līdzīgi vairākumam cilvēku, kas vēl paši nav
2544 
